visskaistākām ogām pasaulē. lauksaimniecības produkcijas izlaides dati
Latvijas Republikas lazdu riekstu resursi ir zem drošas kontroles, tos drīzumā kotēs biržā un sagraus dažādus kārkludīlerus ar piegādātās mantas apjomu un kvalitāti, protams un zelta ķieģeļi kārtosies pagrabos viensblakus otram un kaķīša dzirnavas mals saldi, dien'un'nakt'. Vienīgais piepūles moments, kas nepieciešams, ir riekstu tehniska salasīšana, jo pat tad, ja māki lasīt grāmatas, sēnes, ķirbjus un brūklenes, tad riekstu lasīšana vismaz man bija kas jauns no ieraduma viedokļa, šīs mazās formas kokos un zālienā un zem autoparka, formas, kuras izrādās ļoti garšīgas, turklāt un ir pieejamas šādos, starptautiski nozīmīgos apjomos. Kur skatās vāveres? Kad Tu pēdējo reizi lasīji lazdu riekstus grozā?

Vēl, pie viena, man ir iekrājies sezonālais sakāmais par ķirbjiem un kabačiem.
Jau iepriekš atvainojos kabaču plantatoriem un vēstniekiem uz zemes par iespējams, nepopulāru viedokli.


Ik rudeni čaklie dārziņu turētāji nēsājas pakaļ viesiem ar mazliet izmisīgu lūgumu "paņemiet, lūdzu ķirbīti un kabacīti!" un tad tu cilvēk, viss tāds saimniecītēm atteikt negribošs, šmorē ēdienus ar ķirbi un kabaci, jo jau jau ir iedots, tad jāizstrādā, dāvana ar pienākuma garšu. Ja ķirbjus var patērēt vairākos jēgpilnos veidos- krāsnī ceptus ar muskatriekstu, garšīgajā šokolādes kūkā ieceptus, maigi marinētus ar krustnagliņām, tad kabača funkcionālais pienesums uztura piramīdā ir neizprotams, lūdzu piedodiet šo tumsonību.

Zinu, ir cilvēki, kuri cep un pat bauda kabaču "karbonādes" olās, miltos un eļļā, lai arī, par gaumi nestrīdas, bet psihosomatisku īpatnību dēļ nebūs lemts saprast šo aizraušanos (tas, lai neteiktu, ka ja es būtu galma karaliene, uztovisstingrāko aizliegtu jelkādas produktu panēšanas);
ir arī cilvēki, kuri kabačus iesvaida etiķa esencē un sauc par gardām marinētām piedevām (šeit allaž atceros neglītas krāsas patisonu un kabaču marinējumu patēršanu skolas ēdnīcā un tam sekojošo pirmo iepazīšanos ar kuņģa zondēšanu Iecavas klīnikā, auč), taču man nav bijis tas gods baudīt kabaču ēdienu, kurš šķistu ievērības un atkārtotas baudīšanas vērts. Manuprāt, ir tieši viens veids- uz gunskura vai citādi grillēti tumšzaļie cukini, tos no visas plašās kabaču ģints varētu arī neapšaubīt, tie iederas arī rīsēdienā un vēl šurtur.

Bet ja gunskurēšana ir gandrīz vienīgais veids, kāpēc kabacim bija augt, tad to loma apstrādājamās platībās tomēr ir krietni pārspīlēta un mīļā miera labad jau ko tikai nevar aprīt, taču kāpēc vajadzīgi šie industriālie apjomi kabačkopībā? Tie sagādā vien ciešanas par nepateicīgajiem (ne)pieņēmējiem un atteikšanās grūsmi, sprūst kaklā kabačains kumoss un trūd pārmetums konteinerā.

Citās ziņās- jēdzīgu sēņu (lasīt- baraviku un gaileņu) mežā nav, tas pat labi, jo pērnās vēl nav izstrādātas.