eduardi smiļģi
Pa Mazo Nometņu ielu gāja četri. Piekto stūma invalīdu ratiņos. Spriežot pēc zīmoliem- adidas, umbro, nike un dāmai sārta bezzīmola jaka - viņi visi ir sporta entuziasti un aktīvisti, iespējams, joprojām svin faktu, ka 1986. gadā padomju futbolisti taisnā darbaļaužu cīņā sagrāva kanādiešu izlasi vai arī nevar atgūties no zaudējuma par iecienītā kluba "Kriļja Sovetov" izjukšanu mazliet vēlāk. Lai nu kā būtu, šī jaukā piecotne skaistos, sintētiskos sporta tērpos virzījās tālāk, visi tādi, aktīvi, svaigi un izgulējušies kādā no askētiskajām pavārtītēm.
Dāma tipināja mazliet nopakaļus, jo rozā lakādas laiviņās, par kādām sapņotu daudzas centra hipstermeitenes, bija aizķēries kāds suņa ekskrements, ko ledija diskrēti mēģināja notīrīt un tāpēc, mazliet zaudēja grupas dinamiku, savukārt, kungi tik lineāri devās uz mērķi, uz priekšu, ka piemirsa būt galanti.

Kad nācu atpakaļ, kompānija mērķi bija sasniegusi: viņi stāvēja ap bankomātu, garākais no kungiem to centās fiziski ietekmēt, sitot ekrānā, pārējie tikmēr nodarbojās ar morālā spiediena izdarīšanu, lamājoties bagātā deviņstāvībā: "A N***JB** TAS KODS, NAUDU DAVAI!!!?". Tad kungs invalīdu ratiņos, klusītēm, itkā sev, itkā saviem uzticamajiem draugiem sacīja: "MĒS DZERSIM MAZĀK!" un bankomāta sitējs pēkšņi atcēla kustības trajektoriju kā smagi atmetot ar roku un skaļi nopūšoties pakāpās nostaņ. Dāma atzinīgi uzsmaidīja savam savaldīgajam varonim un viņi aizklīda dziļāk āģītī. Rīts, acīmredzot, sācies veselīgi.