december skies
O, šonedēļ daudzi ļauži pieņēmuši Zināmos Lēmumus un piegriezuši laivas malā, saulrietā aizejot iz Saules akmins, pār Vanšu tiltu, rokās sadevušies, ar jaunu apvāršņu smeldzīgajiem izaicinājumiem sejās. (upd. un ne tikai lokāli, arī tāds sīks kantoris kā Yahoo! ir pakratījis top managementu, piem.)

Tā ir. Nogurst tak. Pa īstam nogurst skriet karuselīšu priekšgalā. Ziemassvētku recidīvs.


Joprojām nav skaidrs, kāpēc neizdodas atrast labāku veidu, kā iegūt naudu, kā vien strādājot.

Please, advise.

Iespējams, kļūda bija bērnības beigu pieņēmumā, ka tas jādara ar galvu, smadzenēm un mutes dzesēšanu, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.
Par vēlu dzert Boržomi- jāturpina iesāktais, jo pastāv pamatotas aizdomas, ka tik slavenajā un apbrīnotajā modulītī "mani uztur mīļotais v." man ir paties niecīgas izredzes iespraukties.

Un nevis tāpēc, ka būtu pavisam nelikvīda maita, oder kas no sadzīves šausmu filmām, bet vienkārši- nekādi netop skaidrs, kas tādā set-upā ir jādara pēc būtības.
Proti, kāds ir profesijas standarts, kvalifikācijas klases, funkcijas un tā. [šeit es domāju par permanentu un uzsvērtu stāvokli "izmantojam otra resursus"]

Arī, kā un vai tas neapnīk, katrai no pusēm.

Pastāv aizdomas, ka aizpildīt savu laiku iekš kūrmājām, Parīzes un 'psihaloģijas pūlciņiem' varētu piegriezties visai drīzi, turklāt, ja pieņem, ka kamēr daža laba kūrējās, bet cits nes nēšos zelta stieņus, kaut kur izpaliek godīguma moments, jo kūrēt un atslābt teorētiski pienāktos nesējam.

Savukārt, "darbs sirdij/patikšanai" žanrā, teorētiski, varētu arī gūt pietiekamu komerclabumu un mobilitāti, līdz ar ko, atkal jau līdz saprāta robežai paskrienot koproratīvās trasītes, saglabājot sevi kā labu cilvēku un nepārvēršoties ledusskapja-robota-sniegakaralienes krustojumā.

Un nododoties zinātnei, kas būtu dikti kūlīgi- arī tas nerādās pietiekami parazītiski, tādā tradicionālā un klasiskā "dīvāna dekorāciju" izpildījumā: "kur mans kažoks un gribu jaunus zābaciņus"- jo tā tomēr ir aktivitāte ar pievienoto vērtību.

Būs man tie vieglprātīgie senči zem šūpļa arklu un mērķi palikuši, ka nevar mierā nosēdēt. Reizēm to itin labi izslēdzu, bet fonā tomēr šķiet, ka ja galva ir un pārējie pamatlīdzekļi uz vietas, tad hohalala- liktin likt tos lietā un skrien nu.

Sabalansēt gribas.
Un kažoku nevajag īsti, paldies. Par visu vairāk pieķer saturs, nevis forma.
Silts tač, plus desmit ar pus.