straujupes mācības zem koka un galvā
Es neatceros, kā iemācījos peldēt. Šķiet, ka samērā viegli un bez slīkšanas- bija bērnudrošais dīķis kaimiņos, "varenais pelžonis tēvs" un "krutie lielie brāļi", tā ka visticamāk, veiksmīgi liku pakaļ lielajiem, iecirtos roku- kāju kustināšanas mehānismā un tā arī nekad nebiju slīkusi vai nekontrolēti sarijusies ūdeni.

Tomēr vakar tas notika pirmoreiz un vēl šodien ir mazliet šķērmi; vienā straujā Amatas līkumā vēl pirms īstās garšas Zvārtē vai Lustūzī neierakstījāmies gana pareizi un niknā straume kā darīja savu, par spīti izmisīgajiem airējieniem, pareizajiem atliecieniem: piespiesti pie koka, riņķī gan.

Hmm, tur lejā upe ir tumša,
hmm, esmu piespiesta pie koka,
turu airi.
Airis aizķēries,
velk dziļumā.
Palaižu airi.
Bet netieku laukā, joprojām kuļos ar galvu uz leju zem ūdens,
esmu laivā.
hmm, panika, jātiek ārā.
Mēģinu pacelties, uzspiesties augšā- nevaru, iesprūdums, atmetos atpakaļ tumsā un zem ūdens.
vēlreiz.
par laimi, esmu ārā no laivas un pakoka.
Kaut kur augstāk ir gaisma, uz turieni ļoti ceļos, kaut kāds koks atkal jau, bet štrunts par koku, man uz gaismu, gaisu, viss, vairs nav kur.
Ūff. Ārā gan, izmetos pie krasta, stāvu ūdenī un izelpoju ūdeni no plaušām. Gaiss. Nenormāli griežas galva.
Laivasbiedrs ir, arī palaidis airus, bet tos mūsu priekšējie noķēra.
Neko, neko man šodien vairāk nevajag,
tikai elpot bez ūdens.

Es sapratu, kāds ir slīkšanas mehānisms, man nepāriet pulss un reibonis, komanda nāk ar mierinājumu un palīgos, bet man nekas līdzēs uz sitiena, šoreiz ir šķērsotas sarkanās līnijas un vajag izkāpt, jo paskatoties uz ūdeni paliek slikti.

Asaras - baiļu un prieka- beidza tecēt tikai tad, kad tiku atpakaļ nometnē, siltās drēbēs un ar termosu saulē. Placebo "if i only could have a deal with a God" skanēja ausīs vēl ilgi, līdz nometnē tika arī pārējie un vakars noformējās jau citā pagriezienā. Tomēr jā.