marināžu drāma
Pirmoreiz mūžā marinēju un tagad esmu bažīga, kas man diez tur sanāca.
Jo sanāca visādi errori, piemēram, es izdomāju, ka tēvpagraba doto burku vāki nav, citēju pārmetošā intonācijā "ak tad labi gana" un pustumsiņā izlūdzos jaunskungam aizieties uz dižveikalu pēc vāciņiem. Un izrādās, kopš bezrūpīgās bērnības mūsu dzīvēs ir arī tāds pavērsiens, ka skrūvējamiem vāciņiem ir dažādi diametri un tāpēc pustumsā pārnestie, protams, nederēja manām vecajām, arhaiskajām web 1.0 laikmeta burciņām. Nācās vārīt vien tos pašus, iepriekš izbrāķētos.

Nelaimīšu svītra ar to vien nebija beigusies, šai drāmai pievienojās citas (beidzās piecepamais speķis nu un tādā garā). Asarām kā mazajām no beciņām birstot pār vaigiem, es rūdījos mājsaimnieču cietībā, līdz vieniem laipojot starp divām pannām, kurās cepas un diviem katliem, kuros vārās.


Taču vēl vienā sēņu reidā aiziet varētu gan.