jūlijs aizlokas lokos
Aiziet gulēt nakts miglā, pļavā un pamosties Indricas baznīcas dārzā, lēni brokastot kapu ceļa malā un ilgi pakot mantas, tad tikt ūdenī, atstājot auto vienkājim ar aizaugušo dārzu un sunīti- plušķi; tad airēt, gar makšķerniekiem, dīkiem pūšļotājiem, gar piekrastes vītoliem, kam zari liecas ūdenī un staltu priežu siliem, cauri sādžām, Krāslavai un vecajām prāmju piestātnēm;
atklāt un pārdēvēt salu- tā, trešā, ar smuko, garo degunu tagad ir mūsējā, vismaz vakar vēl bija, (kazi, reiz sala atnāks uz Rīgu un teiks- ho hoo!?);
aizbiedējot lietu, neizbiedēt stirnu, kura dzer Daugavu, gārņus un gulbjus neskaitīt, avotus neatrast, bet iztikt ar mazumu ūdens, ūdeni airējot.

Pievakarē, kad migla virs pļavām jau biezē, atrast pēdīgo vietu nometnei, kur tiem, kam līdzi nav cirvja un zāģa, mežā, takas malā ir noslēpta gan iekuru, gan kurināmo kaudze, iegāzt ugunskurā pirmos divus vakariņu piegājienus, bet godīgi sadalīt pēdējo; dzeltenam mēnesim spīdot caur kokiem un upei pierimstot, nekavējoši izslēgties un pamosties nenosalušiem, kad atkal jau sienāži sisina, upē plūst možas rīta straumes, rasa ir svaiga un plecos un lāpstiņās jūt vakardienas gājienu un atkal jāiet mežā pēc iekura un kura, tad uz ugunskura jāvāra putra, kafija un skat, saule jau karsē un vēl viena brīnišķa diena tā grib sākties.

Tā, apmēram, tā bija.
Bet tagad aiz loga ir M. iela, kaut ausīs joprojām džinkst sienāži un liekas, ka tepat smaržo pēc upmalas, droši vien, zem asfalta tomēr bija upe, bet kurš gan to atcerās.