Tādos rītos kā šis- kad guļot var skatīties debesīs, kā snieg un vēl neredzēt, ka pie zemes esošā zaļā zāle/lapas/asfalts sniegu uzsūc kā švamme- gribas lekt augšā, grābt zaļo jaku un slēpes, mesties sniega vērpetēm plīvojot.

Ar pirmo pacēlāju uzbraukt uz 3100 m augsto spici- apkārt pilnīgs klusums, gaiss ir dzidrs un caurspīdīgi viegls- šķiet, būtu pieauguši spārni. Ēteriski brīnumaina viegluma sajūta.
Un un nekā cita, izņemot neskaitāmus baltos sniega toņus, kuri uzmirdz rīta saulē, pārslu kristāliem laistoties, mesties lejā, pašai pirmajai - pirms manis ir bijis tikai retraks, kurš savilcis ģermāniski akurātas strīpiņas ātrajā dienas ceļā. Vējam gar ausīm svilpojot, ar priekā un brīnumā aizturētu elpu ieminu slaiku līkloci.
Svaigu, pašu Pirmo. Savējo.

Pēc tam tur vēl tūkstošiem citu līkloču būs, kuri aizrušinās, šķērsos, aizbrauks manu spirgto, pirmo rīta griezienu, klupdami, krizdami, zemē likdamies vai pāri lidojot ar eleganci....bet tas pirmais, tas pirmais- tas manējais.
Pārējie sekos un bridīs nopakaļus.

Un drusku zemākajās virsotnēs vai trašu krustojumos, kur jau ir koki, tur arī putni aizrautīgi skaļi vītero teju verdiskas meldijas, kā pavadījumu uzplosītajām vērpetēm un sniega vižņiem, kuri pašķiras uz visām pusēm izsvilpjot.

Tad, ar katru nākamo garo braucienu, sniegs paliek aizvien smagāks, tehnika- mazliet agresīvāka, bet pāri visam, tomēr ir sniegains vieglums un pilnīgi nekādu lieku domu.
Būšana te un tagad.
Seko kafijas pauzes, spēka dzēriena pauzes un draudzīgas sarunas, kura trase ir labāka, lai dotos to pētīt. Lai nospriestu, ka tomēr tā rīta trase- tā bija pavisam īpaša.


Tādi rīti, jā.