mūsu atbilde čemberlēnam, jebšu kā es vakar pārēdos
klausītājs un epikūrisma speciālists ar tam pareizo novietojumu ģeopolitiskajā areālā,herr
kinskis vakar aicināja neatstāt dziesmu šūpulī.  kādas pārēšanās hronika, tātad.

Parīze. Plus četri grādi.  Viegli nokrišņi. Nogurums, kurš gāž no kājām jau no pusdienslaika un piepeša atskārsme, ka nekas kārtīgāks par kaudzi kruasāniem vai mazliet necerēti
asktētisku 'auksto plati' (pusdienu izvēle bija starp 87 maizīšu veidiem un divu veidu aukstajiem salātiem, servētiem stikla glāzēs (čau, R!)- auksto rīsu salātiem ar kariju un zirnīšiem un
aukstajiem salātiem a-la italia, proti,  vecie draugi, skrūvīšu makaroni ar pesto un arī zirnīšiem).

Tātad, vakars. Ēst gribas. "Ai, kājas tik vieglas/bet kaut kā vairs nenes."
nav spēka sameklēt kādu uzticami rekomendētu vietu. nav arī spēka doties, uz nez. Monmartru. vai kautkurieni. Tāpēc jāpaliek šepat vien, netāli no rue de Ecole, uz labu laimi piemeklējot vietu, kur neviens iekšā nevelk,  pašai vilka uz lokālklasiku. Un neko lielu,  un dies atpestī no jebkā, kas ir maizītes. Ja nu kādu sīpolzupu. Un kādu božolē, jaunu un svaigu un nevainīgu, garāmslīdošu. Pa vieglo, lūgtum.

Ievads.
bonsoir, madam.

"visus, kas vieni, mēs sasēdinam pa vienam, tādās garās vieninieku rindās, ejiet blakus tur tam džentlemenim džemperī, jā"

Smaržo pēc fondī, hmm un vispār,  tiek propogandēta kalniešu un siermīļu ievirze, ohlala.
varbūt, jāspēlē ar foi gras, kuras neskanīgi nomainīs garneļu sutinājums? vai pīles krūteža- mazliet iesmīnot pieminu kādu agrāk aprakstītu īpaši sīksto pīles-lodes grūdējas krūti ever glaunākajā Varšavas ristorantē?
Izvēle iekrīt garnelēs (čau,  vedjmah) un nepaspēju pārdomāt, ka pie manis ir atnākusi paplāte ar foi gras.
nekas izcils, nekas ļoti un ah-un-oh,  bet pieklājīgi, viltojumu nemana, simfonijas gan arī nekādas.

Vīnu izbrāķēju. Tāds skābs un etiķains šķita.  Pastellēju citu.

Iztirzājums.
Piepeši parādās Paplāte. Ar sešām milzu garnelēm. Kaudzi veselceptu kartupeļu (!!!!) , citiem dārzājiem.
Kartupeļi tādi ģermāniski,  sviestā cepti,  atceros interherā minēto Alpu līniju,
dārzāji visai pliekani, bet garneles labas gan.
Pie ceturtās garneles atceros, ka neko jēdzīgu tā arī nebiju ēdusi un tagad esmu pārēdusies. Bet šis vīns ir jau labs, labs.

Vīns ir izdevies. Garneles uzveiktas. 
Piepeši ir skaidrs, ka visa kā ir par daudz.
Par garu diena, par tālu iets, par daudz ēsts.
Sadugu. 

Pie blakus galdiņa piesēdās ļoti šiverīga madame, kura maltīti sāka ar eksāmena biļešu un izdruku lasīšanu,  savāda nervozitāte ir jūtama un virmo gaisos, viņa lasa par sociālpolitiku un tiesībām,  pasūta pastu ar lasi, kuru itin drīz saņem. Un piepeši sāk plosīties,  rakāties pa kabatām, izmetot to visu saturu uz galda,  man blakus lido papīra salvetes, metro biļetes, parīzes mērijas izdota laulības apliecība ar tās anulēšanas dokumentiem; kitekat  batoniņu iepakojumi, mazeiro, zvana telefons, viņa neatbild, bet skaņu arī neizslēdz,  viss eksāmenbiļešu krājums nokrīt uz grīdas, dažas lapas , pāri kāpņu margām- uz pirmo stāvu. Viņa pasauc viesmīli- c'est impossible, bet man nav maka. Tad uz mirkli, visi trīs viesmīļi rāpo ap 'mūsu' galdiņu, lasa daudzās salvetes..... Murminot, c'est impossible, c'est imopssible viņa ienirst mazajā šķērsielā.

Le Grande Finale.

Nezinu, bet kā, taču tiek atnests dezerts- kompotbumbieris ar saldējumu dāsnā putukrējuma polsterējumā un šokolādes pārslām rotāts, kompliments no kroga, kurš mani nobremzē un izslēdz ēšanas ziņā. vēl mazliet vīna.  cīņā ar bumbieri spēlēju mazākumā.  taču ciktāl tas darīts, tad uzēstais iepresē krēslā (hai, brālīt!), domāju par treneri Ļubu, iedomājos šausmi pilno dr. Lolitas Neimanes sejas izteiksmi un griezīgu soprānu; atceros par savām vingrošanas un baļeta čībām, kuras mani gaida mājās,
par to, ka "mūsējie tagad, Karpatos staigā", bet es te, pārēdusies Parīzē, poosh&elsh... un kājas, zin, atkal nenes.