Mautgebühr Gletscherstraße
Šīs ir lieliskas dienas.
Ap 6.30 nozvana modinātājs, 6.45 iekrāmēju salātus un brokastu skriukškļus un smirdsieru uz šķīvja, jo šim režīmam ir svarīgs arī sabalansēts uzturs. Pa ēdamistabas logu var redzēt, kā pamazām atmirdz pamale virs sniegotajiem kalniem, nočekojam laika ziņas mobilajos un kad brokastis nokultas, tad seko ģērbšanās, ceļš uz kalnu, cauri 2 ciematiņiem. Mēs dzīvojam diezgan augstu un lejupbrauciens ir ļoti serpentīnains: visdziļākais respect šoferu duetam: nejaudāju iedomāties sevi pilotējam cienīga izmēra auto šajos šaurajos līkumos. Pirmajā miestiņā ir skaista baznīca, kapi, kūtis un šķūņi: parastā Alpu ciematiņu dzīve, savējā, ne russo turisto friendly un vakaros kapos/pie baznīcas deg citās kapkulptūrās arīdzan labi pazīstamās kapu sveces. Ceļš uz viesnīcu ved starp divām kūtīm, uzreiz aiz tām ir nesen celta Pansion Romantic, Pansion Tropicana un vēl dažas, kur galvenokārt dz\ivo austriešu slēopotāji, tad arī mūsējā, pašā malā, blakus distanču trasei. Otrā pilsētele ir ar Aqua Dome un cakotu-margotu nameļu logiem, tāda kā marcipāna kūka: mērijā deg gaisma no rīta un caur logiem var redzēt, kā sekretatiāts nodrošina birokrātisko procesu ielejā. Savukārt Soldena ir veltīta slēpošanai un kalnam, visa insfrastruktūra ir centrēta ap to: sporta preces, krogi, kuros ielāčot arī slaloma zābakos, pa taisno no gondolām un viens ūbersmalks restorāns, kuru rotā uzraksts " no entrance in snowboard and skiing boots." .
Lūk. Un tad 9.00 pirmā gondola, pāris savienoojumi, rīta rosmes trasīte, kurā muskuļi atcerās sniega un slēpju lietu; un pusstundā esmu Ledājos. Ledājā drusku reibst galva, kā nekā- 3370, bet skats ir netverams, viss, ko teikšu būs banāli un tāpēc neteikšu neko. Tomēr spoži zilo pamali ar visriņķī un visapkārt kalnu korēm- to ielādēt sev par ekrānsaudzētāju, tapeti pret pelēkā gradācijām. (pēcpusdienas saulē ledāja "ēnā" atmirdz otra kore- ja piebrauc tuvāk, var apskatīt ledus tīklojumu- tādas daudzmetru kārtas, kur virsējās izskatās kā kristālu griezumi). Pašas tālākās trases no rīta ir tukšas un tur var sirsnīgi atlaist, iekams masas nav atplūdušasi; sniegs maigi čerkst zem slēpēm, reljefs ļoti pārdomāts: ieskrienamie gabali mijas ar vietām, kurās savākties. Atzīšu, ka sarauto krustenisko saišu lielākais efekts ir galvā: es vairs nejaudāju nesties maucienā, respektīvi, neprātīgo ātrumu nedzenu, jo zinu, par ko ir šī filma: tāpēc ļoti priecājos par nejaušo sakritību, ka esmu tikusi pie privātstundām slēpošanā, tehnikas slīpēšanai. Pavisam cita lieta: visi smalkie tipi un triki, kurus gados, kad drosmīgi maucu nekādi nespēju izzināt. Tā paiet rīta cēliens, saskrienot kādus 20 km. un saule jau iegriezusies tā, ka jādodas uz citu ieleju. Pēcpusdienā gan tas slēpojums ir kuslāks- trases pilnākas un sniegs piebraukts, bet prieks pieturās tā vai tā. Atlikušās stundas un papildus normatīvie 20 km tiek pielasīti pētot jaunas trases, taisot šotrkatus mājupceļam un izvairoties no pūļiem; kājas uz to brīdi jau iegājušas pavisam automātiskā režīmā, griež un svaro slēpi bez domāšanas: ļoti tehniska braukšana. Visjomīļākās man ir garas un mainīga stāvuma trases: daža laba sarkanā ir krietni mellāka par melnajām. Kā šodien nosmējāmies- melnās ir nevis tehniski sarezģītākās, bet sačakarētākās: pampaki, idioti Spyder kostīmos un sanesumi- viss kopā, šis nav uz prieku.Vakarā, jau savā KūtiņBaznīcPansiju miestiņā tiek servētas 4 ēdienu vakariņas, kārtīgi olimpieši aumaļām uzņem gastonomisko enerģiju. Īsi pirms deserta man liekas, ka miršu no pārēšanās, bet tad tomēr atrodas spēks kanēļa krēmam vai interesantai kaņepju kūkai (hai, hemp!) un ap desmitiem vakarā ir skaidrs, ka spēka nav nekam citaam, kā iekrist dūnu pēlī un dziļā miegā, lai nākamajā dienā pa punktiem atkārtotu apmēram to pašu, tikai citā secībā un citās trasēs.