Witch. snake. running ([info]bagdarama) rakstīja,
@ 2007-08-13 14:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Gribēju ko teikt, bet piemirsu. Paraudzījos laukā, Kalniņa ielas virzienā, un aizdomājos par šīs tveices nesavietojamību ar laukā pamanāmajām celtnēm. Šāda sutoņa, uz biroju atnests saldējums, mūsu plašās biroja žurkuču/žurkulēnu masas - tas viss piederas metropolēm ar ieziglani stiklainiem, debesis skrāpējošiem vertikāliem veidojumiem, kuros nu jau gan sēd vēl vismaz pāris simti tādu pašu kā tu un brīvos brīžos aizsapņojas par revolūciju. Nelielā jūgendstila celtnē nemaz negribas rīkot apvērsumus, pat iziešana ielās ar paceltiem/sapluinītiem karogiem šķiet drīzāk kādā daiļdarbā minēta fikcija kā reāla iespēja.

Mirst mans revolucionārs. Pie katras sarunas, katras jaunas algas. Rietumeiropas sakārtotība ir izēdusi patukšu sprāgstvielu noliktavu. Šeit man patīk. Pat tā ahujennā nesakārtotība, katra rīta adrenalīna mēriņš pirms darba, cilvēku nesmaidīšana un dzīvošana ļoti noslēgtā cilvēku lokā. Tāds mazohisms laikam. Tā vietā, lai dzīvotu labi, mēs kaut kā savelkam galus vai vienkārši cenšamies. Un var jau būt, ka tā "labā dzīvošana" ir gluži kā laime Oksera rakstā. Nesasniedzamā, jo pērkamā, pārdodamā.

Galu galā būt laimīgam/labi dzīvot tāpat vien ir jau tāda mazā revolūcija.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]bagdarama
2007-08-13 16:23 (saite)
uz barikādēm, lai rīkotu lielo iekšējo revolūciju!

jā, cik es tomēr esmu naiva

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-08-13 16:42 (saite)
Es nopietni, bet par iekšējo, tikai to.

Par naivumu - pat ja tā ir, tas ir pamazām pārejoši. Bet kādēļ tāds secinājums?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bagdarama
2007-08-13 18:42 (saite)
Tur jau tas joks, ka nopietni. Un nopietni es arī to rakstīju.

Naivums ir tajā, ka liela daļa to dzīves gudrību ir skaidras, bet nav iekšienē iedzīvojušās. Tas ir tas apgaismības racionālisma pēctēcis, kas iemitinājies smadzeņu podā, mēģina tur sadzīvot ar tādu absolūti postmodernu emocionalitāti... bet tas ir bullshit, man vienkārši šķiet, ka esmu naiva. Ka man visu laiku tāds gaisā parāvums, bet arī dziļie ūdeņi ne jau tāpēc, ka tādi vienkārši ir, bet tādēļ, ka ļauju tiem būt. Varbūt es izvēlos būt naiva un darīt mazas/lielas/ļoti lielas muļķības un neapdomības, lai atstātu tādu kā bērnību tepat blakus.

Un varbūt, ka arī tas ir muļķīgi, jo pamatā visam galu galā ir viens- es pagaidām neesmu atradusi recepti, kā dzīvot tikai ar sevi. Tas naivums ir tieši vēlmē ar kādu dalīties, būt kādam vajadzīgai. Un man tā vien šķiet, ka ar iekšējām revolūcijām mēs mēdzam kļūt tik pašpietiekami, ka vairs neizvēlamies tos, kas tepat blakus vēlas dalīties. Tādēļ mani mazliet baida šīs iekšējās revolūcijas, pat, ja bailes ir tikai ilūzija, jo nekas jau nekur nepazūd. Mēs tikai izvēlamies, kādi būsim. Bet arī tas jau drīzāk ir gudra runāšana nevis apzināta sava ceļa iešana..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?