Tur jau tas joks, ka nopietni. Un nopietni es arī to rakstīju.

Naivums ir tajā, ka liela daļa to dzīves gudrību ir skaidras, bet nav iekšienē iedzīvojušās. Tas ir tas apgaismības racionālisma pēctēcis, kas iemitinājies smadzeņu podā, mēģina tur sadzīvot ar tādu absolūti postmodernu emocionalitāti... bet tas ir bullshit, man vienkārši šķiet, ka esmu naiva. Ka man visu laiku tāds gaisā parāvums, bet arī dziļie ūdeņi ne jau tāpēc, ka tādi vienkārši ir, bet tādēļ, ka ļauju tiem būt. Varbūt es izvēlos būt naiva un darīt mazas/lielas/ļoti lielas muļķības un neapdomības, lai atstātu tādu kā bērnību tepat blakus.

Un varbūt, ka arī tas ir muļķīgi, jo pamatā visam galu galā ir viens- es pagaidām neesmu atradusi recepti, kā dzīvot tikai ar sevi. Tas naivums ir tieši vēlmē ar kādu dalīties, būt kādam vajadzīgai. Un man tā vien šķiet, ka ar iekšējām revolūcijām mēs mēdzam kļūt tik pašpietiekami, ka vairs neizvēlamies tos, kas tepat blakus vēlas dalīties. Tādēļ mani mazliet baida šīs iekšējās revolūcijas, pat, ja bailes ir tikai ilūzija, jo nekas jau nekur nepazūd. Mēs tikai izvēlamies, kādi būsim. Bet arī tas jau drīzāk ir gudra runāšana nevis apzināta sava ceļa iešana..