Gribēju ko teikt, bet piemirsu. Paraudzījos laukā, Kalniņa ielas virzienā, un aizdomājos par šīs tveices nesavietojamību ar laukā pamanāmajām celtnēm. Šāda sutoņa, uz biroju atnests saldējums, mūsu plašās biroja žurkuču/žurkulēnu masas - tas viss piederas metropolēm ar ieziglani stiklainiem, debesis skrāpējošiem vertikāliem veidojumiem, kuros nu jau gan sēd vēl vismaz pāris simti tādu pašu kā tu un brīvos brīžos aizsapņojas par revolūciju. Nelielā jūgendstila celtnē nemaz negribas rīkot apvērsumus, pat iziešana ielās ar paceltiem/sapluinītiem karogiem šķiet drīzāk kādā daiļdarbā minēta fikcija kā reāla iespēja.
Mirst mans revolucionārs. Pie katras sarunas, katras jaunas algas. Rietumeiropas sakārtotība ir izēdusi patukšu sprāgstvielu noliktavu. Šeit man patīk. Pat tā ahujennā nesakārtotība, katra rīta adrenalīna mēriņš pirms darba, cilvēku nesmaidīšana un dzīvošana ļoti noslēgtā cilvēku lokā. Tāds mazohisms laikam. Tā vietā, lai dzīvotu labi, mēs kaut kā savelkam galus vai vienkārši cenšamies. Un var jau būt, ka tā "labā dzīvošana" ir gluži kā laime Oksera rakstā. Nesasniedzamā, jo pērkamā, pārdodamā.
Galu galā būt laimīgam/labi dzīvot tāpat vien ir jau tāda mazā revolūcija.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: