Man šķiet, ka ļaunumu nedrīkst(!) piedot. Tas ir psiholoģiski graujoši. Tu vari piedot sev, ka uzķēries, ka neklausīji sirdij, prātam, ka ļāvi sev kļūt tik vājam, iet tādos kompromisos, zaudēt tuviniekus, draugus, darbus/kolēģus, visu to - piedot sev. To, ko darījis otrs, domāju, drīkst nevis piedot, bet atpazīt: tu viņam nebiji cilvēks, viņam bija vienalga, vai tu esi laimīga un vesela, viņš pret tevi izturējās kā pret rotaļlietu, melojot tev, nodarot tev smagas traumas, varbūt sakropļojot tevi, uz kādu laiku (varbūt gadiem) sagandējot tavu dzīvi, sou, tas ir svešinieks, kurš ir pārkāpis visas tavas robežas un agresīvā veidā tev uzbrucis un baudījis tavas mokas. Atslēga būtu nevis piedošanā - noziegums ir noziegums, turklāt reāls, nevis kaut kur kodeksos -, bet gan solījumā sev to nepieļaut, cienīt sevi, dzīvot pēc sirdsapziņas un aizsargāt sevi un tuvos no šitiem sūda plēsoņām. Zinkā, čūskas pēc viņu pašu ieskatiem dara pareizo lietu, nekā sevišķa, nekā personīga, nekā ļauna, tāda daba, bet tomēr, ja tev uzbrūk, tā čūska ir jānosit. Tikpat labi bez ļauna, bez histērijas, bez panikas, bet tā vienkārši ir būtne, kas dzīvu cilvēku sabiedrībā ir kaitēklis un noziedznieks. Tā arī ir psihopātu upuru lielākā kļūda - empatizēt vairāk nekā cienīt sevi. Tās ir svarīgas robežas, un nekāds politkorekti postmodernais liberālisma bezpriģels tur ne pie kā laba tur nenovedīs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

love, you have to stop hurting yourself.
melvin lerner, viņš pirms daudziem gadiem nāca klajā ar just world theory, un vēlākos gados nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, kas ir atšķirība starp pain un suffering
(citāts no viņa raksta: Pain is a rather direct experience with no extra meaning. If it hurts, it hurts, and that’s that.
But suffering involves an additional form of anguish that implies the
judgment “this is bad, this is dangerous, and it should not be happening
to me.” It requires a perspective-based evaluation of the pain as
inappropriate, unfair.)
unfair.
un pētījumi liecina, ja cilvēki spēj sevi pārliecināt, ka painful experience was in a way just, viņi spēj pārvarēt traumu. un tas tagad var šķist prettrunā visam, par ko mēs runājām iepriekš, bet runa ir par to, ka neviens nedrīkst vainot upuri. bet upurim pašam, ja viņš grib, lai ciešanas beidzas, ir kaut kā jāpārliecina sevi, ka tā bija kaut kādā veidā taisnīga pieredze. kaut kādā veidā tas bija nepieciešams.
i mean, i am sorry, but i believe that can be the only way for you as well. citādi tu mūžīgi cietīsi no šīs pieredzes.

ja es kādreiz pieķeru sevi jūtam, ka man dara pāri netaisnīgi, es mainu perspektīvu (bet tas nozīmē sevi pārliecināt par crazy things, like karma and reincarnation and stuff, bet well, ko lai citu cilvēks dara), and just imagine yourself as nazi, imagine yourself as any monster from the history that you hate the most. and just imagine, that was you. and you killed and raped and did all that and never, never suffered from that. so now you can see the other side. and learn the meaning of pain, meaning of suffering. and now you can decide what you want to be.

ja tev izdodas sajust un izjust, kā ir būt monstram - nevis domās, bet serdē, ar visu savu būtību, nav vairs iespējams viņus vainot vai heitot, es nezinu, pieņemšana un piedošana ir viss, kas paliek. brīdī, kad tu saproti otru, viņa būtību, kad tu patiešām redzi viņu, kāds viņš ir, nav pat vairs nekā, ko piedot. jo tu saproti.

skaidrs, ka tā ir dramatiska terapijas metode. bet nekas cits man nelīdz. un es ticu evolūcijai. un es ticu, ka visu var izdziedināt. if you are willing to to the job.
bet tas ir also rather crazy, you know. the question is, how far are you willing to go to forgive yourself. at one point you realize that the only way to truly forgive yourself is accept all that pain and suffering as your own personal creation that has finally found you and now looks for redemption and love. for your love.

reizēm tu piedzimsti, lai iemācītos nogalināt, un lai iemācītos sev to piedot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pēdējos 7 mēnešus ienīstu rītus. Pirmās dažas stundas ir neciešamas. Tās sastāv no šāda tipa apjukuma, pretrunām, šaubām. Vnk "kā man būt?", jū nou. Par to monstrozitātes pieņemšanu es vēl mokos. No vienas puses it kā to varētu izdarīt, bet no otras - kad mēģinu, neredzamas bremžu sistēmas ieklemmē procesu, un paliek tikai tukšuma, apjukuma sajūta. Ļoti mokoši. Tur figurē kaut kāds nosodījums vai kas tamlīdzīgs. Tāda kā neuzticība sev. Racionālajam vairs nevar uzticēties - iracionālajam tāpat. Kas paliek? Laikam jau nekas. Šķiet, tur vajag to palīdzību no malas, vēl vienu acu pāri. No paša perspektīvas tas ļaunuma jautājums ir uzkāries. Negribas nevienam ļaut sev darīt pāri, kā esmu to darījis, attaisnojot ļaunumu, pieņemot to, samierinoties ar to, un no otras - gribas nosist katru, kurš uzdrīkstas pārkāpt manas robežas (kā to vajadzēja darīt ar psihopātēm). Vidusceļu psiholoģiski labvēlīgos apstākļos varbūt varētu noķert, bet saredzēt pašreiz to ir ļoti grūti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no kā tev visvairāk bail?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lielisks jautājums.
Nezinu, tās bailes ir it kā lielākas par saprašanu. Bail no bezjēdzības - varbūt tā. No bezvērtības, haosa, no totālas, psihopātiskas varas pār mani, no bezpalīdzības, no nekur nevedošām mokām. Tāda būtībā bija bērnība, gribējās nebūt. Un tomēr paliek neliela cerība, ka tā elle varētu arī beigties. Tomēr nepamet tā bezcerības sajūta - kopš viņas uzliktā nāves sprieduma. Un jau pirms tā viss no tīri labas vietas bija salaists nāves piltuvē.
Enīvei, bail no pasaules, kurā pazemojumu un šausmu ir nesalīdzināmi vairāk par mīlestību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

i see. have u ever felt completely and ultimately loved by someone? good enough?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laikam jau nē. Kādu laiku biju konceptualizējis sava veida Dievu, kas bija labs atskaites punkts tādam "lai vai kas notiktu, tas spēks ir visa pamats", bet tas arī nu jau palicis pagātnē. Sou... būtībā nē. Praktiski visa mīlestība bijusi vardarbības kontekstā. Varētu vienīgi mēģināt izraut kādus acumirkļus, kad viss licies OK. Bet tā laikam būtu sevis mānīšana, dunno.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

i see. so there is no point going back.
ja nav nekur, kur iet, atliek tikai pie sevis iet.
vai tu varētu aizvērt acis un palūgt mīlestību? palūgt sev, kosmosam, visai pasaulei? bez produkta specifikācijas. that you just really need to be loved befroe you die. and you can not choose - by whom.
i mean, universe is ultimately loving place. it is just that too much pain leads to numbness. and hard covers. like a seed. it must trust soil enough to open up protective shell. if seed decides to stay within the shell it can never grow. it can never reach the surface. the sun. so you must start by embracing love of the darkness.
gan jau nav pārāk vilinoši, ja tu esi maza sēkliņa, atplēst sevi vaļā aukstā, tumšā, mitrā augsnē, kur viss apkārt lēnām pūst, un - un tu esi viena maza sēkliņa čaulā, un čaulā vismaz ir silti. dīgšana gan jau ir drīzāk kā pašnāvība.
o, bet viņiem ir teorija, ka sēklas vienmēr zina, kad sāk dīgt. jo pavasarī kukaiņi sāk skriet pa zemi, un ar savām mazajām kājiņām rada skaņas vibrāciju, kas mazās sēkliņas genomā saka - tagad ir droši, tagad tu vari nākt. daba nepamet sēkliņu pavisam vienu.
and i think you do a great job already. chances are you will lose it. sanity is just a thin line. but hey, thumbs up. daba ir saudzīga. kad cilvēki zaudē saprātu, viņi arī zaudē lielu daļu ciešanu. bet vini zaudē arī cerības būt ar sevi pazīstami. tas ir skumji.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Riktīgi forši tas, ko raksti.
Es čaulu atvēru psihopātes uzraudzībā. Sou... biju garos, smagos gados strādājis, lai sevi atvērtu/sakārtotu, bet tā harpija izpildījās uz visiem simts, lai saplosītu visu, kas veras vaļā. Tas reizē atraisīja tādas bailes, kādas nav justas kopš mazotnes, un reizē - viennozīmīgas alkas atrisināt to visu reizi par visām reizēm. Vnk alternatīvu nav - tikai pašnāvība, nu, vai nebeidzamas mokas, bet to jau ir par daudz. Ķermenis sāk atteikties, ilgi tā vairs nevar. Es turos, nekādu baigo palīdzību nelūdzu, tikai sapratni (jo tur tā sakne). Jocīgi, ka neviens nesaprot. No vienas puses labi var saprast, bet no otras sirreāli - jo to, kas es esmu, to, kas ir reālākais manā universā, citi uzskata par iedomām un lepnumu/gļēvumu. Un tas sāpina. Tas vedina noslēgties. Un tā vislaik, tāda raustīšanās - divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Būtu nenormāli kruta, ja varētu strādāt ar terapeitu, bet to es vienkārši nevaru atļauties. Bet, nu, saprotu ārkārtīgi daudz - pieļauju, ka dažās jomās vairāk par vairumu vietējo psihoterapeitu, kas, protams, nav nekāds glābiņš, bet vismaz varu puslīdz atkauties no aplamajām, kauninošajām, devaluējošajām interpretācijām, ko visām tām traumām un to sekām uzliek līdzcilvēki. Nudien, brīnos, ka vēl esmu tik spējīgs. Līdz ar trakāko retraumatizāciju, tādā smagā krīzes stāvoklī, pēdējos 7 mēnešus, jūtu, cik ļoti pavājinājies intelekts, spēja domāt, saprast, līdz ar ko cieš humora izjūta, labticība, motivācija, identitāte, viss pēc kārtas. Mēdz šķist, ka dzīve līdz ar to arī ir cauri, ka nekādas cerības vairs nav - neviens mani neglābs, un pats es no šitā jau tik sen domāju tikt ārā, ka varbūt tās ir tikai naivas iedomas. Bet, nu, reizē, protams, lasot par "Narcissistic Abuse", par PTSD, par līdzatkarību, par visādām tādām lietām, pamazām uzpeld kaut kāda sajēga par savu bērnību, kura atmiņā tikpat kā izdzēsta, un par veidiem, kuros, gribot būt labam, ļauju sevi iznīcināt. Grūti jau tā pēkšņi sākt mācīties lietas, kas būtu jāapgūst pirmajos dzīves mēnešos un gados, bet vismaz ir kaut kāda cerība. Tiesa, tas prasa daudz skaidrības, spēka un apņēmības, kas vispirms kaut kā jāsakopo. Bet gan jau.
Nu, un paldies tev par cerību!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

i hope it gets better.
man gan šķiet, nu, tai pat nav jābūt terapijai, bet tomēr ir svarīgi, ja par to var runāt ar kādu, vienlaikus skatoties acīs.
spoguļneironu dēļ. kad tu stāsti savu traumējošo pieredzi, kas tavām smadzenēm saistās tikai ar šausmām un pilnīgu sakāvi, un tev pretī ir cilvēks, kuru šis stāsts nesalauž un viņš tiek galā ar tavu stāstu, tavas smadzenes sāk imitēt šo uzvedību un tādā veidā tu sāc asociēt šo stāstu un pieredzi ar kaut ko, kas nav tik iznīcinošs.
bet nu skaidrs, ka man jau viegli tā runāt te par to. un dot padomus. bet tad, kad tu esi tur viens pats, tas neko nelīdz.
still. cheers. hold on.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iet jau aizvien gaišāk enīvei. Kaut vai tāda pagānīšanās netā kko dod, arī citu pieredzes lasīšana. Nebiju iedomājies to spoguļneironu lietu - paldies! Būtisks moments.
Solīti pa solītim. Pēc visiem tiem mēnešiem jau pierasts. Apnicis, bet pierasts :p Nu, un dienās, kad jūtos puslīdz okei, esmu kā atvaļinājumā, which is nice.
Jā, nu, ilgu laiku arī pavadīju baigajā tumšajā mākonī, kad sajēgas par notikušo ir par maz un visāda cita spama/nosodījuma/vienaldzības par daudz. Tagad beidzot sāku atzīt, ka draugiem nav taisnība - viņi nezina, par ko ir runa. Mēģinot gūt atbalstu no cilvēkiem, kas nesaprot, iznāk apjukt jo vairāk. Tad nu vismaz varu viņos neieguldīt neadekvāti daudz emociju un cerību. Nu jau veidojas diezgan stipra sajēga, kas, cerams, drīz ļaus atviegloti nopūsties un apstiprināt - jā, es izeju no tā murga stiprāks, nekā viņā iekūlos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

reizēm varbūt pietiek vienkārši iziet no murga, pat ja nepaliec stiprāks, pat ja paliec pavisam vājš.

un tad es reizēm domāju, varbūt vājums ir kaut kādā veidā risinājums arī
tas teiciens "salauzt sird" - bet salauzt var tikai kaut ko, kas ir ciets. varbūt sirdīm nav jābūt cietām.
ja tu šauj gaisā vai ūdenī, šķiet, ka tas ūdeni un gaisu tik ļoti neievaino. so let yourself be as week as it gets. un pat ja tā neliekas, pasaule ir vienmēr mīloša. vienīgā problēma, ar ļoti izsmalcinātu humora izjūtu. reizēm uzreiz pagrūti saprast joku ;]

(Reply to this) (Parent)