|
9. Nov 2015|18:26 |
i hope it gets better.
man gan šķiet, nu, tai pat nav jābūt terapijai, bet tomēr ir svarīgi, ja par to var runāt ar kādu, vienlaikus skatoties acīs.
spoguļneironu dēļ. kad tu stāsti savu traumējošo pieredzi, kas tavām smadzenēm saistās tikai ar šausmām un pilnīgu sakāvi, un tev pretī ir cilvēks, kuru šis stāsts nesalauž un viņš tiek galā ar tavu stāstu, tavas smadzenes sāk imitēt šo uzvedību un tādā veidā tu sāc asociēt šo stāstu un pieredzi ar kaut ko, kas nav tik iznīcinošs.
bet nu skaidrs, ka man jau viegli tā runāt te par to. un dot padomus. bet tad, kad tu esi tur viens pats, tas neko nelīdz.
still. cheers. hold on. |
|