|
7. Nov 2015|03:12 |
|
Man šķiet, ka ļaunumu nedrīkst(!) piedot. Tas ir psiholoģiski graujoši. Tu vari piedot sev, ka uzķēries, ka neklausīji sirdij, prātam, ka ļāvi sev kļūt tik vājam, iet tādos kompromisos, zaudēt tuviniekus, draugus, darbus/kolēģus, visu to - piedot sev. To, ko darījis otrs, domāju, drīkst nevis piedot, bet atpazīt: tu viņam nebiji cilvēks, viņam bija vienalga, vai tu esi laimīga un vesela, viņš pret tevi izturējās kā pret rotaļlietu, melojot tev, nodarot tev smagas traumas, varbūt sakropļojot tevi, uz kādu laiku (varbūt gadiem) sagandējot tavu dzīvi, sou, tas ir svešinieks, kurš ir pārkāpis visas tavas robežas un agresīvā veidā tev uzbrucis un baudījis tavas mokas. Atslēga būtu nevis piedošanā - noziegums ir noziegums, turklāt reāls, nevis kaut kur kodeksos -, bet gan solījumā sev to nepieļaut, cienīt sevi, dzīvot pēc sirdsapziņas un aizsargāt sevi un tuvos no šitiem sūda plēsoņām. Zinkā, čūskas pēc viņu pašu ieskatiem dara pareizo lietu, nekā sevišķa, nekā personīga, nekā ļauna, tāda daba, bet tomēr, ja tev uzbrūk, tā čūska ir jānosit. Tikpat labi bez ļauna, bez histērijas, bez panikas, bet tā vienkārši ir būtne, kas dzīvu cilvēku sabiedrībā ir kaitēklis un noziedznieks. Tā arī ir psihopātu upuru lielākā kļūda - empatizēt vairāk nekā cienīt sevi. Tās ir svarīgas robežas, un nekāds politkorekti postmodernais liberālisma bezpriģels tur ne pie kā laba tur nenovedīs. |
|