|
7. Nov 2015|12:16 |
|
Pēdējos 7 mēnešus ienīstu rītus. Pirmās dažas stundas ir neciešamas. Tās sastāv no šāda tipa apjukuma, pretrunām, šaubām. Vnk "kā man būt?", jū nou. Par to monstrozitātes pieņemšanu es vēl mokos. No vienas puses it kā to varētu izdarīt, bet no otras - kad mēģinu, neredzamas bremžu sistēmas ieklemmē procesu, un paliek tikai tukšuma, apjukuma sajūta. Ļoti mokoši. Tur figurē kaut kāds nosodījums vai kas tamlīdzīgs. Tāda kā neuzticība sev. Racionālajam vairs nevar uzticēties - iracionālajam tāpat. Kas paliek? Laikam jau nekas. Šķiet, tur vajag to palīdzību no malas, vēl vienu acu pāri. No paša perspektīvas tas ļaunuma jautājums ir uzkāries. Negribas nevienam ļaut sev darīt pāri, kā esmu to darījis, attaisnojot ļaunumu, pieņemot to, samierinoties ar to, un no otras - gribas nosist katru, kurš uzdrīkstas pārkāpt manas robežas (kā to vajadzēja darīt ar psihopātēm). Vidusceļu psiholoģiski labvēlīgos apstākļos varbūt varētu noķert, bet saredzēt pašreiz to ir ļoti grūti. |
|