Kaut kā pēdējo dienu laikā satiekot random cilvēkus, nu kas nav īsti tuvi man cilvēki, bet vienkārši paziņas mani nomāc briesmīgais jautājums:
"Kā tev iet?"
Kāda vispār jēga no šī jautājuma, ja tu zini, ka tā pat tev neviens patiesību vai detaļas nestāstīs par savu dzīvi, kad tu taisies ar šo cilvēku pārmīt tikai dažus vārdus un patiesībā nemaz negribi dzirdēt, kas viņam ir sakāms par dažnedažādām problēmām.
Bet brīžos, kad patiesībām varbūt nav nemaz tik labi ir grūti pat atbildēt:
"Labi :)"
Kaut gan drīzāk tev gribētos pateikt ko tādu:
"Oh, nu kaut kā man šobrīd neiet. Apsveru kļūt par bezdarbnieku un padzīvot mājās pāris mēnešus, lai atbrīvotos no ceturtdaļas mūža krīzes un depresijas par attiecībām ar māti un draugu. Vienīgi šādu atpūtu nevaru sev atļauties, jo bez 600Ls mēnesī es visticamāk jau atrastos uz ielas vai drīzāk atpakaļ vecāku mājā, kur padarītu sev galu jau pirmo dienu laikā."
vai arī vēl savādāk:
"Oh, ziniet man ir riktīgi apnicis darbs ofisā sēžot nemitīgi pie monitora ar skaitļu virtenēm. Tāpēc esmu iesūtījusi savu CV intīmo preču veikalu tīklam cerībā ka viņi pieņems mani darbā par pārdevēju. Varbūt tad arī šajā hiperseksuālajā vidē spēšu kaut kā salāpīt savu traumēto libido."
nu bet var jau vēl vienkāršāk:
"Dzīve ir sūdaina bedre, kurā paši mēs diršam! Bet nu domāsim pozitīvi, no laba mēslojuma var izaugt arī lauri."
