May. 31st, 2016

vairāki cilvēki man pēdējā laikā teikuši, ka man atkal vajag rakstīt. man visu laiku likās, ka man nav par ko, ka nekas nav pietiekami svarīgs, lai atkal publiski izliktu savas emocijas. likās, ka tas vienkārši nav to vērts. tā arī varētu būt taisnība, bet aizvien vairāk sāk likties, kā tāda 'nav jau vērts publiski to vai šito' izturēšanās liecina par to, ka man ir pārāk svarīgas citu cilvēku domas. iespējams, pārāk ļoti bail no tā, ko par mani varētu padomāt.

vot es šodien biju kārtīgi sadusmojies. es biju dusmīgs par kāda cilvēka izteikumiem par mani, jo tie aizskāra manu smieklīgo lepnumu, pat netiešā, atstāstītā veidā. vispirms es vārījos, līdz man krūtīs savācās kamols un tad tas sāka spiest uz manu kaklu un pieri. gribējās kliegt un kaut ko dauzīt. visu šo laiku es biju pie stūres, braucot pa pilsētu, un pilnīgi nekā neizrādīju savas dusmas, pat nebraucu agresīvāk. apstājos, lai izlaistu no mašīnas otru cilvēku, un sākam runāt

- vot man liekas, ka es daru baigi nepareizi, apspiežot dusmas
- kā tā?
- es šobrīd esmu nenormāli dusmīgs, bet to pat nevar redzēt. man liekas, ka tas ir neveselīgi
- nu, a kāda ir alternatīva?
- dusmoties. ļaut, lai dusmas tevi pārņem, un izdusmot visu ārā, normāli sadegt
- tas būtu vieglprātīgi
- kapēc?
- nu nevar darīt visu, kas vienkārši ienāk prātā. kas tu kaut kāds bērns esi?
- bet ja es visu turēšu iekšā un apspiedīšu, tad manī radīsies konflikts
- nu labi, bet tad nedusmojies ilgi. čau!
- čau!


so, what is the best way? ļaut, lai tas viss iziet tev cauri, pat ja šāds kontroles trūkums šķiet bērnišķīgs? tomēr ar prātu apspiest šo emociju un radīt sevī kaut kādu dissonansi? vai dusmas pašas par sevi nav kaut kāds bērnišķīgs fenomens, tipa kaut kas nenotiek tev pa prātam un tu sāc niķoties?

mani patiesībā sadusmo arī tas, cik dusmas ir sarežģītas, un cik ļoti te neko nevar saprast.

September 2013

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930     
Powered by Sviesta Ciba