Axa

Prieki ar darbiem turpinās:
Nepietiek, ka tagad cenšos balansēt ar vienu pusslodzes nopietnu darbu, gatavojos uz pilnas slodzes nereāli kruti apmaksātu pētniecības darbu sākot ar Janvāri, mani vēl tagad informē ka ir gatavi Janvāra beigās intervēt un testēt uz EU iestādes vakanci Portugālē, kurai pieteicos Oktobra sākumā...
Doh...pārāk daudz un pārāk kruti iestādījumi mani ir pēkšņi sagribējuši, lai es spētu izvēlēties starp visiem viņiem.

In other news:
Šodien veicu fināla pārvākšanos pie Atīša un Lauras.
Variet apsveikt mani ar pirmo nakti savā jaunajā dzīves vietā ^^
Cerams mana pārvākšanās mānija neturpināsies nākošajā gadā - čivota piegriezies pakot un atpakot pekeles.
Taču sālsmaizi man lielas aizdomas, ka nāksies apvienot ar Jaunā gada svinībām.

Hmmmm...ir krīze...cilvēkiem nav darba...un es?
Pietika man nodzīvot par bezdarbnieku knapi 1,5 mēnesī, ka mani sāk bombardēt ar darba iespējām.

Uzvarēju konkursā un esmu kļuvusi par Volvo Truck pusslodzes pagaidu mārketinga koordinatori. Pirmdien jau dodos biznesa braucienā ar mārketinga vadītāju uz Varšavu.
Darbs liekas būs stimulējošs un attraktīvs ar interesantu kolektīvu, kuru vada zviedru manierē.

Tikko apstiprināja, ka esmu arī iekļauta vienā Stradiņu pētījumā par sievietēm un krūtsvēzi kā pilnas slodzes sociālais pētnieks sākot ar Janvāra mēnesi, saņemot ļoti pat ļoti smuku EU aldziņu.

Nāksies tagad atzvanīt un atvainoties Statistikas pārvaldē bijušai priekšniecei, ka nevarēšu pievienoties atkal viņu kolektīvam uz vienu citu vakanci.

Bet pa brīvo laiku izpalīdzēšu vēl paziņai cenšoties notirgot e-kartiņu risinājumus korporatīvajiem ziemassvētku apsveikumiem.

Paralēli visam vēl vajadzētu uzsākt doktorantūras pētījumu, lai varētu iekļūt nākošgad budžetā.


Tai pat laikā uzturēt ļoti ciešas attāluma attiecības un konstanti ceļot uz Vāciju...


Can I do it all?
Fuck yeah!!!

Ha!
Parakstīju šodien abpusēju vienošanos par darba saistību pārtraukšanu līdz ar 9.oktobri.

Take that Crisis, I don't give a shit'e!!!

Šī apņēmība mani pārņēma, kad šodien priekšniece izsauca mani uz savu kabinetu, nolika priekšā A4 lapu ar 3 'pārkāpumiem', ko esmu pielaidusi pēdējā pusgada laikā.
Tai skaitā:
- jaunas kategorijas auditēšanas cenas nosūtīšana klientam novēloti (kaut gan nebija nekāda laika termiņa kā tāda), kur cenas galējā noteikšana nu galīgi galīgi nebija mana teikšana un šī tikko nomainītā iekšējā procedūra bija atkarīga no milijona citiem cilvēkiem un es biju tika pēdējā lēmuma gala pasniedzējs
- novēlota atbildes sniegšana uz vienas citas priekšnieces jautājumu, kur atbilde bija atkarīga no klienta, kur lēmumu pieņēma 2 cilvēki, kas pamīšus konstanti bija atvaļinājumā vasaras laikā un tiklīdz bija savā starpā vienojušies deva man ziņu, bet es laipna būdama netraucēju viņus vairāk kā ar 2 zvaniem un 2 e-pastiem atgādinot par šo jautājumu
- kļūda pielaista sastādot iekšējo maksājuma ordera formu; par šo formu vispār nevēlos izteikties, jo viņa līdz šim brīdim man ir kaut kāds apbrīnojams melnais caurums, kur nav manuprāt nekādus likumsakarību, lai 100% pareizi viņu aizpildītu un ja tādas likumsakarības pastāv, tad neviens nespēj tās loģiski man izskaidrot; pie tam kļūda tika pielaista Februārī, kad es tikai sāku pārņemt starp-baltijas klientus un nebija nekādas nojausmas, kas tur notiek ar viņu līgumiem or what not, un arī priekšniece pārskatot sākotnējo formu neredzēja kļūdu un arī grāmatvedība pieņemot šīs formas galīgi to nebija piefiksējusi un attapās tikai šomēnes, ka redz neviens nebija izrakstījis līdz šim brīdim rēķinu par Lietuvu un Igauniju

Pārlasot šos brīnumainos sava amata pienākumu pārkāpumus un rakstot paskaidrojumu nejutos baigi fundamentāli vainīga, tāpēc arī tiklīdz priekšniece bija pieņēmusi manu paskaidrojumu pateicu, ka patiesībā nevēlos strādāt šajā amatā vairs un esmu gatava jau tagad iesniegt atlūgumu.
Tā nu mēs vienojāmies un parakstījām iesniegumu.
Es izteicu vēlmi pastrādāt par intervētāju, ja nu viņiem rodas brīvas vietas, un viņa pat noskaidroja ka varētu man sagādāt kādu intervētāja haltūru oktorbī.
Laikam jau viņa galīgi mani neienīst un savā ziņā nojauš, ka pati ir vainīga, jo nespēj normāli attīstīt darbiniekus līdz jēdzīgai kapacitātei (manā amatā pēdējo 4 gadu laikā ir atnākuši un aizgājuši kādi 6 darbinieki).
Atliek man tikai izciest vēl 2,5 nedēļas, mēģināt kaut kā ciešami nodot darbus savām kolēģēm (kuras es galīgi neapskaužu) un tikmēr mēģināt saprasties, ko iesākt tālāk.

Vismaz tagad būs laiks sagatavoties aizstāvēt Doktorantūras pieteikumu komisijas priekšā :)

Vairs nespēju.
Briestu nākošajā vai aiznākošajā nedēļā (jo nākošnedēļ vienkārši būs pārāk daudz ko darīt) iesniegt atlūgumu.

Ja ir domas vai ieteikumi par to kur un kā man strādāt tālāk - droši iemetiet komentāros.


P.S. ar nedaudz veiksmes, nākošajā nedēļā iesniegšu arī pieteikumu uz doktorantūru...

CRAP!

Kā gan es spēju pie pilnas apziņas nosūtīt Dzintara kosmētikas komercdirektoram piedāvājumu iegādāties 'SALDĒJUMA un CITU PĀRTIKAS PRODUKTU' tirgus datus?

Es nebiju neko lietojusi, bet redz man tas izdevās...
Vienīgā cerība, ka viņš to e-pastu nav lasījis vai vienkārši nav tik sīki iedziļinājies, bet mana outlook opcija atsaukt e-pastu nostrādās.

Bet ja tas tā nav, tad es drīz miršu no kauna, jo man nāksies viņam vēl nākošnedēļ zvanīt, lai apstiprinātu viņa interesi mūsu uzņēmuma pakalpojumos.

Kill me now.

Bāc!
Man jau kādu pusgadu ir sajūta, ka man arī uzmācas senilitāte.
Es nespēju nekādi izsekot dažādām detaļām un pielaižu nemitīgas kļūdas savā darbā.

Pie tam nav runa par to, ka es norādu nepareizo piegādes termiņu, ko man aizrāda šefs pēc tam, kad es jau piedāvājumu esmu nosūtījusi, bet es to izlaboju un nosūtu klientam atkārtoti, pēc kā klients norāda, ka es tā pat esmu norādījusi nepareizo datumu skaitļos nekā rakstījusi vārdos...and the loop goes on...

Tabulās, atskaitēs, rēķinos, līgumos, prezentācijās - 101 sīka kļūda, kas nemitīgi mani vajā ikdienā.

Vai nu manas smadzenes šūnas pamazām izdilst, vai arī es tik ļoti neciešu šo darbu, ka mana zemapziņa cenšas panākt to, ka mani atlaiž.

Jebkurā gadījumā, kaut kas te nav labi, jo mani nomāca sajūta, ka esmu tizla un nekompetenta būtne.
Sad panda...

Yay!

Atlaist mani neatlaida, bet algu samazināja par 10%.
Attiecīgi jāsamazina savi ikmēneša patēriņi par 60Ls, kuri tagad man iztrūks.
Vai jāatrod kāda haļava, kura man sniegtu papildus kādus ienākumus.

Opā!
Tikko blakus sēdošais kolēģis atnāca no priekšnieces kabineta un paziņoja, ka tiek atlaists.
Šis ir pirmais krīzes upuris mūsu ofisā un ir tapis par liecinieku, ka arī lielās starptautiskās kompānijās tagad tiek atlaisti cilvēki no speciālistu amatiem.
Pie tam viņa apakšnodaļā tagad ir palicis tikai viens cilvēks, kurš drīz vien mirs nost no periodiskas pārslodzes.

Viņa darbs bija tieš tas uz ko es cerēju sākotnēji nākot šeit strādāt.
Ļoti reāli varētu būt viņa vietā šobrīd un kas to lai vispār zina, moš arī kādu no mums tūlīt pasauks priekšniecība un pateiks paldies par sadarbību.

Es gan ļoti nepārdzīvotu, jo vienīgais kas šeit piesaista ir alga.

Konstanti saprotu šajā darba vietā, ka man gribas būt vadītājam, vismaz pilntiesīgi atbildēt par lietām, kas skar manu amatu.
Taču realitāte ir tāda, ka labi ja ir viens klients, kuru pilnībā varu apkalpot pēc saviem ieskatiem balstoties uz vispārīgiem norādījumiem.
Visos pārējos gadījumos man jāpārjautā kādiem vēl 3 vai 4 cilvēkiem, ko vispār es varu atbildēt nabaga klientam, kas zvana man kā ekspertam un pat nenojauš, ka eksperts ir kaut kāda milzīga hierarhiskā struktūra, kur lai saņemtu atbildi vēl jāgaida vairākas dienas līdz viņas noformēšanai pa hierarhijas kāpnēm līdz tā nonāk manās rokās...

Pirms kādiem 2 mēnešiem pie mūsu ofisa atvērās jauns bistro - Zebra!
Šī iestāde ir sastopama arī kaut kur Vecrīgā pie krastmalas.

Nestāstīšu daudz par viņu lieliski žilbinošo interjeru ar zebras auduma dīvāniem, milzīgiem plazmas TV, disko gaismām un tuc tuc mūziku, kas tevi vienkārši gāž no kājām, kad mēģini aiznest savas pusdienas līdz galdiņam.
Tas viss vēl būtu nekas, jo gatavo tīri sakarīgi, lielām porcijām un noteikti uz pusi lētāk nekā citas vietējās iestādes.
Taču šodien viņu korporatīvais mārketings ir pārspējis visas manas ekspektācijas.

Viņu misija ir bijusi iegūt vietējā biroja sekretāru e-pastus un izsūtīt jauno 'Biznesa Pusdienu' piedāvājumu.
Mūsu sekretāre arī padalījās ar mums šajā jaukajā piedāvājumā.
Jaukie uzņēmīgie bistro darbinieki ir ļoti centušies un pārtulkojuši potenciālajiem klientiem ēdienu sarakstu no krievu valodas uz latviešu un angļu.
Variet paši ievērtēt kā viņiem tas ir izdevies...
( Bines Lench )

Tikko priekšniece bija ienākusi un palūdza visas kolēģes, ieskaitot mani, ienākt viņas ofisā pēc kārtas.
Likās, ka tiekam izsaukti pie ārsta uz kādu nepatīkamu izmeklēšanu.
Bet patiesībā privātā vizīte bija saistīta ar komisijas prēmijas paziņošanu, katrai personai, kas to bija pelnījusi laika posmā no pagājušā gada Jūnija līdz Decembrim.
Kaut kādus mistiskus procentus biju brīžiem manījusi sastādīto rēķinu paziņojumus, ko sūtīju grāmatvedībai pēc dažādu pasāutījumu pieņemšanas. Taču reāli man nav skaidrības par to kad un kur tiek šī mistiskās summa aprēķināta.

Jebkurā gadījumā, saņemt pat mazu burkāniņu mūsdienās ir pozitīvi!
Taču liekas, visa šī summa, kas sastāda kādu 1/3 no manas mēnešalgas, tiks notriekta uz medicīniskām procedūrām.
Iešaušu savās vēnās pa kādai Silgard un Hepatīta dozai, lai papildinātu sarakstu savā pošu pasē. Kā arī varētu likvidēt cilvēka papilomas vīrusa pazīmes, kuras jau ilgu laiku ignorēju.

It's a Happy Easter!

P.S. Ja vien Parex spēs pārskaitīt man laicīgi algu, kas mēdz kavēties ne tā kā maniem kolēģiem ar Swedbanku. Savādāk DJa LARPa sausiņi būs ļoti lietderīgi mana burkšķošā vēdera apmierināšanai.

Šorīt ofisā ierodoties visās telpās bija sadedzinātas svecītes.
Katram uz galda tumsā viena spīdēja un apgaismoja mazu baltu eņģelīti, kurš sapņaini skatījās uz Rīgas šampanieša pudeli.

Aaaaah, the Christmas Joy of drinking after all the hard work is done!

P.S. pievienojos DJam pārdomās par to kā gan nepalikt par alkoholoķi, it sevišķi, ja esi mana kolēģe, kuru LB apsveic ar svētkiem atsūtot Bonapartu un Šampi :D

Šodien ļoti veikli sanāca pielaizīties priekšniecei :P

Tā kaut kā ļoti dabīgi un kulturāli tas sanāca apmainoties ar korespondenci par darbinieka (manis) novērtēšanas formām.
Pārrunu laikā viņa pēkšņi atplauka smaidā par maniem komplimentiem strādāt viņas vadībā un pat pateica priekšā ar ko papildināt formu, lai starptautiskai priekšniecībai tā izskatītos vēl pievilcīgāka.

Tagad jūtos gandarīta nostrādāt vēl tikai divas darbadienas nākošajā nedēļā un tad doties sen pelnītā atvaļinājumā :)