Axa

Ha!
Parakstīju šodien abpusēju vienošanos par darba saistību pārtraukšanu līdz ar 9.oktobri.

Take that Crisis, I don't give a shit'e!!!

Šī apņēmība mani pārņēma, kad šodien priekšniece izsauca mani uz savu kabinetu, nolika priekšā A4 lapu ar 3 'pārkāpumiem', ko esmu pielaidusi pēdējā pusgada laikā.
Tai skaitā:
- jaunas kategorijas auditēšanas cenas nosūtīšana klientam novēloti (kaut gan nebija nekāda laika termiņa kā tāda), kur cenas galējā noteikšana nu galīgi galīgi nebija mana teikšana un šī tikko nomainītā iekšējā procedūra bija atkarīga no milijona citiem cilvēkiem un es biju tika pēdējā lēmuma gala pasniedzējs
- novēlota atbildes sniegšana uz vienas citas priekšnieces jautājumu, kur atbilde bija atkarīga no klienta, kur lēmumu pieņēma 2 cilvēki, kas pamīšus konstanti bija atvaļinājumā vasaras laikā un tiklīdz bija savā starpā vienojušies deva man ziņu, bet es laipna būdama netraucēju viņus vairāk kā ar 2 zvaniem un 2 e-pastiem atgādinot par šo jautājumu
- kļūda pielaista sastādot iekšējo maksājuma ordera formu; par šo formu vispār nevēlos izteikties, jo viņa līdz šim brīdim man ir kaut kāds apbrīnojams melnais caurums, kur nav manuprāt nekādus likumsakarību, lai 100% pareizi viņu aizpildītu un ja tādas likumsakarības pastāv, tad neviens nespēj tās loģiski man izskaidrot; pie tam kļūda tika pielaista Februārī, kad es tikai sāku pārņemt starp-baltijas klientus un nebija nekādas nojausmas, kas tur notiek ar viņu līgumiem or what not, un arī priekšniece pārskatot sākotnējo formu neredzēja kļūdu un arī grāmatvedība pieņemot šīs formas galīgi to nebija piefiksējusi un attapās tikai šomēnes, ka redz neviens nebija izrakstījis līdz šim brīdim rēķinu par Lietuvu un Igauniju

Pārlasot šos brīnumainos sava amata pienākumu pārkāpumus un rakstot paskaidrojumu nejutos baigi fundamentāli vainīga, tāpēc arī tiklīdz priekšniece bija pieņēmusi manu paskaidrojumu pateicu, ka patiesībā nevēlos strādāt šajā amatā vairs un esmu gatava jau tagad iesniegt atlūgumu.
Tā nu mēs vienojāmies un parakstījām iesniegumu.
Es izteicu vēlmi pastrādāt par intervētāju, ja nu viņiem rodas brīvas vietas, un viņa pat noskaidroja ka varētu man sagādāt kādu intervētāja haltūru oktorbī.
Laikam jau viņa galīgi mani neienīst un savā ziņā nojauš, ka pati ir vainīga, jo nespēj normāli attīstīt darbiniekus līdz jēdzīgai kapacitātei (manā amatā pēdējo 4 gadu laikā ir atnākuši un aizgājuši kādi 6 darbinieki).
Atliek man tikai izciest vēl 2,5 nedēļas, mēģināt kaut kā ciešami nodot darbus savām kolēģēm (kuras es galīgi neapskaužu) un tikmēr mēģināt saprasties, ko iesākt tālāk.

Vismaz tagad būs laiks sagatavoties aizstāvēt Doktorantūras pieteikumu komisijas priekšā :)