Axa

My throat is killing me x-/
I think some nasty little gnomes must have got in to it and rubbed it down with sand paper, for gosh knows what mischievous reason.

Anxious little kitty...*mimimimimi*

Biju šodien iesniegt pieteikumu uz Socioloģijas Doktorantūras programmu RSU.

Ehhh, tāda nostalģija pavilka!

Laikam esmu dīvaina, bet man patīk universitātes atmosfēra - liela ēka, studenti ieurbušies grāmatās un datoros, nemitīga informācijas apmaiņa un mijiedarbība, iepriekš neredzētas zināšanas aiz katra stūra - kaut kas tajā visā ir.

Ļoti labprāt atgriezīšos akadēmiskajās aprindās.
Pie tam Dr. Axa izklausās tīri tā neko ;)

Dammit, Janet!

Ufff...iemīlēšanās process ir pārāk nogurdinošs un absolūti darba morāli graujošs...

Vajag sevi virtuāli (vai pat reāli) iepļaukāt, lai sāktu strādāt!

I'm a ginger kid and it feels fun :)

Nez vai ir jeega paarinstaleet to suuda Vistu, ja shis process rada tik lielus eksistenciaali dveeseliskus paardziivojumus.
Tachu tas ir lielisks veids kaa atklaat savus ieksheejos vaajos punktus.

Stupid female hormones - makes you want to cry from having someone raise their voice to you even remotely...and makes you want to stuff your face at the same time.

Vakar biju tik savlaicīgi mājās pēc darba, ka nolēmu beidzot izmazgāt cītīgi jaunā dzīvokļa grīdas.
Kopumā jau viņas nebija tik netīras, vienīgi briesmas piedzīvoju, kad metos virsū balkonam.

Kā nu ne, balkona grīda bija apmēram tādā pat stāvoklī kā trotuārs 4 stāvus zemāk.
Savu kultūras slāni viņš bija pieņēmis, jo iepriekšējais īrnieks tur turējis kādu lielu dzīvnieku.
Grīda bija pārklāta ar dubļiem, spalvu kušķiem un pelniem pēc sālsmaizes tusiņiem.
Taču galējo ielas sajūtu papildināja apziņa, ka iespējams kāds nelietis bija uz balkona atvieglojis savu pūsli.
Pilnīgi iespējams, tas bija vienkārši neveikls joks un nabaga cilvēks tika apmelots - taču pat apziņa, ka kāds būtu uzvedies tik nekulturāli manās mājās un atklāti sakot 'mīzis' uz mana balkona, mani gana traumēja, lai es pavadītu stundu četrāpus berzējot prom visus baciļus.

Tagad ir izteiktāka tīrības sajūta atnākot mājās, ka visnotaļ mierina.

Tāda sajūta, ka smadzenes ir piebriedušas līdz nemaņai un drīz izsprāgs acis no pieres lielā sarkanā izvirdumā.

Interesanti vai var fiziski iegūt smadzeņu trieku no stresa darbā?

Sen nepiedzīvota izmisuma sajūta...

Šis darbs spēj izsmelt visas manas garīgās rezerves, kuras es cenšos kultivēt, lai iedzīvinātu jebkādās sociālās aktivitātēs.

I was never meant to be even remotely a sales person.

Jūtos kaut kā piečakarēta ar emocionāliem cilvēkiem, kas nespēj normāli pastāstīt par saviem plāniem un iecerēm, bet kaut ko dara absolūtā haosā. Pie tam tā nav viena persona, bet varu uzskaitīt veselas 4, kurām ir visnotaļ reāla un eksistenciāla ietekme uz mani dzīvi.
Es neesmu dusmīga uz viņiem, bet krietni nokaitināta pēdējās nedēļas laikā, un alkstu pēc vēsu un saprātīgu būtņu atbalsta.
Kaut kur visā šajā mijiedarbībā izzūd svarīgs saziņas faktors, kurš varētu paskaidrot viņu rīcību, taču kaut kādu subjektīvu iemeslu dēļ viņi neprot savas domas un jūtas izpaust verbāli.

People, emotions are there for you to analyze, express them and put them away so that you can make some logic of this co-existence and stop screwing around with rational human beings!

Ja atceraties, pirms 2 nedēļām pieteicu karu apātijai.
Pirmais solis bija it kā pieteikties vienam braucienam uz Poliju apgūt neformālās izglītības metodes, kuras izmanto jauniešu NVO.

No šīs kaujas vakar atkāpos, padevos tieši divas dienas pirms došanās prom.
Tas bija pašsaglabāšanās nolūkos, jo mani nervi pa šo nedēļu bija vienkārši nodzīti līdz maksimālam spriegumam.

Taču karā neesmu gatava vēl padoties un ceru ka vismaz šo brīvo nedēļu izmantošu veidojot taktiskus plānos tālākām kaujām ;)