Saņēmu vēstuli
"Tā kā Tu turēji par mani īkšķi (paldies), reportēju, ka tikko kā ar stipendiju esmu uzņemts European University Institute, Florencē, bijušajā klosterī, kalnā, ar skatu uz pilsētu, kurā sākās Renesanse."

Man bachelor years jau ir aiz muguras, bet pēdējais palīgteikums ļoti aizkustināja.
Studiju gadus vajag veltīt studijām. Tieši tam tie ir paredzēti. Tie nav paredzēti, piemēram, lai kārtotu personīgo dzīvi, meklētu milzīgu iekšējo harmoniju vai kaut ko tamlīdzīgu, ar ko pārāk daudz tajā laikā savas muļķības dēļ nodarbojos es. Un kā dēļ daudzas no iespējām palika neizmantotas. Neviens 20 vai 25 gadu vecumā nav pieaudzis, bet tik šausmīgi alkst pēc tās pieaugušo dzīves. Pieaugušo dzīvei ir lieli plusi (daudz vairāk iekšēja miera un drošības, spēja skaidrāk domāt), bet arī lieli mīnusi. Neizmantotie bačeloru degsmes avoti paliek urdoši, bet iespēju ir daudz mazāk. Piemēram, es tagad bieži esmu spiesta lasīt grāmatu domās. Ar rokām un acīm daru kaut ko citu, bet galvā it kā slīdētu atvērts teksts -- ar skatu uz pilsētu, kurā sākās Renesanse.