Lorijas Andersones albumam Mister Heartbreak šogad 30 gadi.
Tas, ka "jaunāki jau vairs nepaliekam", mani tik ļoti neuztrauc, bet tas, ka visu laiku tikai vecāki, tas gan mazliet. Laurie, I'm so sorry your husband died.
Pa Mistera Hārtbreika un Valentīna līniju - es ar savu dzīvesbiedru (interneta komentētāju savulaik asprātīgi nodēvētu par dzīvesbedri) iepazinos, kādā tumšā pagalmā pīpējot un pēkšņi nez kāpēc sākot runāt ar Andersonas albumiem. Es teicu, ka man visvairāk vienmēr ir paticis "Big Science", joprojām ļoti patīk (jau tas ironiskais nosaukums vien - Lielā Zinātne), bet viņš - ka tieši Misters Hārtbreiks, jo tas esot tāds gaišs un viegls. Tagad, pēc gadiem, disks kaut kā mistiski ir nokļuvis automašīnā un mazāka izmēra sirsniņas visu laiku no tā pieprasa uzlikt vienu dziesmu - Kokoku. Mēs šo dziesmu pēdējā pusgada laikā esam noklausījušies, nepārspīlēju, vismaz 60 reizes un man neatgriezeniski ir atausis, ka tā tiešām ir ģeniāla. Ar visām tām polifoniskajām līnijām un poliritmijām. Mazs tīra skaistuma gabaliņš. Perfekti ierakstīts Geibriela tolaik vislabākajā aizokeāna studijā.
Geibriels ar "So", starp citu, maijā būs Rīgā.
Ziņoju arī, ka mūsu pusē (Svana pusē! Ziedošu jaunavu pavēnī!) jau sniegpulksteņi ceļ galviņas, mazajām sirsniņām sparīgi pulsējot zaļajos asnos.