Pirms trim dienām piefiksēju, ka diviem bērniem nav ziemas zābaku, jo kaut kā nebija ienācis prātā, ka vajadzētu tos iegādāties. Aizbraucu ar viņiem vakarā uz tirdzniecības centru, nomocījāmies, nāca ģībonis, bet zābakus nopirkām. Tad ļoti sagribējās ēst. Nopirku sev un viņiem ceptus kartupeļus papīra turzā, bet secināju, ka nekur nedrīkst apsēsties, lai tos apēstu. Visi galdiņi un krēsli bija aizvākti. Nav vietas arī uz soliņiem, kas ir starp veikaliem. Principā, lai apēstu kartupeļus, var iet ārā no ēkas, atspiesties ar muguru pret betona sienu vai tupēt zemē, skatoties ledainajā lietū un tumsā, kā arī turoties atstatu no citiem cilvēkiem un masku uzbīdot uz acīm. (Es šo visu rakstu bez mazākās kritikas, tikai kā novērojumus).
Vakar rīta pusē zvanīja medmāsa no skolas, dēls sūdzoties, ka "sāp plaušas". Atvedām viņu mājās, liku parādīt plaušas, kas sāpot, lai būtu pārliecība, ka viņš zina, kas tas ir. Man neizskatījās, ka viņš ir slims, bet, nu, ko es zinu. Medmāsa zvanīja vēl trīs reizes, zvanīja arī skolas direktore. Vecākā meita pati atnāca no skolas, bet jaunākajai bija jābrauc vēlreiz pakaļ, jo viņu negribēja tur paturēt līdz vakaram. Pie skolas nonākusi, sapratu, ka tur valda mērena panika sāpošo plaušu dēļ. Bet man vajadzēja paņemt viņu visu mantas, jo droši vien būsim vai nu slimi, vai karantīnā. Skolas sardzīte man atļāva diskrēti ieiet pēc mantām, bet piekodināja, lai es nevienam nesaku, jo tas ir pret noteikumiem. Šeit piebilstu, ka tas bija saprātīgs lēmums, jo neviens cits nezinātu, kuras ir mūsu mantas, un arī bērni ir pārāk mazi, lai paši visu savāktu (ne tikai mācību piederumus, bet arī visādas citas lietas). Mājās pavadījām diezgan daudz laika, cīnoties, lai dabūtu nosūtījumu uz testu (eveselības lapa vakar esot bijusi uzkārusies, bet tagad gāja). Pavisam vakarā kāds no skolas ziņoja, ka mana dēla ļoti jaukajai, pacietīgajai un mierīgajai klases audzinātājai pēcpusdienā esot sākusies histērija, kas turpinājusies laikam stundu. Iespēja, ka viņas klasē ir inficēts bērns, mans dēls, neesot bijis pēdējais piliens. Pēdējais piliens esot bijusi datorikas stunda, kurā kāds zēns neklausījis un tāpēc viņa raudādama izskrējusi no klases. Priekšpēdējie pilieni savukārt bija viņas pārslodze: tā kā vairāki skolotāji ir karantīnā, viņa vada stundas vairākās slodzēs, kā arī, iespējams, attālināti vecākajām klasēm. Nu, un vienā brīdī tas kļūst par daudz. Bērni esot viņa zīmējuši sirsniņas un nesuši ārā gaitenī, dāvinājuši, kamēr viņa raudājusi. No manas puses arī sirsniņa, domās.