Dārzā uzradās ezis, ceļu līdz kuram nobloķējām sunim. J. ar cimdiem viņu pacēla, lai aiznestu pāri sētai pļavā. Ezis savilkās pilnīgā kamolā un rokās rūca – bet rūca gandrīz nedzirdami, rūkšanu varēja sajust tikai no ķermeņa spēcīgas vibrācijas plaukstās. Tagad, kad viņš jau sen palaists pļavās, šī dobjā vibrācija plaukstās joprojām jūtama.
Mēs esam bioloģiskā kontinuumā ar visām šīm būtnēm, vienā dzīvības kokā ar visu savvaļu, bet šī koka zari ir dīvaini, nedaudz baismīgi, svešādi, it kā no citas pasaules, lai gan tomēr tepat dārzā.