Saistoša un būtiska publikācija, iesaku izlasīt (man neizdodas piereģistrēties portālā ar e-pastu, lai izteiktu atzinību)
https://satori.lv/article/visai-pilsetai-bija-neerti

Vēlreiz par to, ka, pirms uzsvērt latviešu līdzdalību ebreju iznīcināšanā un vienaldzībā pret viņu likteni (kā rūgti dokumentēts Valentīnas Freimanes "Atlantīdā" un daudzās citās grāmatās), ir vērts aprunāties arī ar aculieciniekiem. Paslēpt pieaugušus cilvēkus bija ārkārtīgi grūti un prasīja īpašas un reti sastopamas rakstura īpašības (kā Lipkem), bet bērnus, jauniešus šad tad varēja, un to arī darīja. Gandrīz katrā ciemā bija šādi piemēri. Es to saprotu tā: bērni bieži vien nebija šāvēju sarakstos un uzskaitē, tāpēc to slēpēji tik ļoti neriskēja. Paslēpa puiku pie kaimiņienes, kurai mamma pēc tam pateicās, uzdāvinot servīzi. Gandrīz vai ikdienišķi izpalīdzīgi. Šiem piemēriem vienkārši nav tādas šindleriskās vai lipkiskās žilbas un intrigas, tāpēc mēs par tiem lielākoties neuzzinām.
Rakstā minētais filmas "Šoa" autors, nesen mirušais Klods Lancmans piekristu: iedomas, ka vietējie iedzīvotāji vācu okupācijas laikā būtu varējuši masveidā pretoties ebreju iznīcināšanai, kooperēties, lai to darītu, turklāt ar reālām izredzēm uz sekmēšanos, ir tieši tas – iedomas, kuru avots ir izpratnes trūkums par vēsturisko situāciju. Un es to saku, galvā dunot Mohandasa Gandija vārdiem, kaut kad kara sākumā tas varēja būt (?), ka viņš varētu aizbraukt uz Vāciju un vienkārši pamācīt cilvēkiem nevardarbīgo pretošanos nacismam, jo viņi acīmredzot nesaprot, kas ir Patiesība [citāta beigas].

Upd. Mans laja viedoklis par publikācijas kontekstu. Vai holokausta pētniecību Latvijā lielā mērā baro un veicina ārvalstu, lielākoties ES organizācijas? Jā, kā par to liecina arī linkotais raksts. Vai tas ir "slikti"? Nē. Vai Latvijā pastāv/atdzimst antisemītisms? Nē. Tad kur rodas problēma? Tikai tur, ka ārvalstnieki, organizācijas no attīstītajām zemēm otrpus dzelzs priekškara lielākoties nesaprot un arī īsti nespēj saprast, ka LV holokausta pētniecību prioritāšu un emocionālo resursu sarakstā nedaudz bremzē tas, ka vietējā tauta 20. gadsimtā pamatā ir cietusi no padomju varas, no tieši šiem ziņotājiem, izsūtīšanām un arī šaušanām (kā mana vīra ģimenē, piemēram). Tāpēc sāpīgā brūce (ar visām vainām un līdzvainām) ir šī, nevis nacistu okupācijas laika notikumi. Rietumos tā nav, tādēļ viņu fokuss ir cits. Savukārt padomju okupācijas noziegumus šobrīd ir grūti izmeklēt, jo bieži gan pastrādātāji, gan līdzskrējēji, gan vajātie vēl aizvien ir dzīvi; tas viss ir pārāk svaigs.