Hannibals (no Ziemeļāfrikas) 218. gadā p.m.ē. ar saviem kaujas ziloņiem (!) ziemas laikā, bez takas, pavadoņiem un kartes šķērsoja Alpus, lai uzbruktu Romas impērijai.

Tikmēr Romā (Tits Līvijs, XX grām., Gustava Lukstiņa tulk., saglabāta interpunkcija):

Ziņoja, ka sakņu tirgū kāda Romas pilsoņa sešus mēnešus vecais bērns kliedzis: "Triumfs!" - vēršu tirgū govs pati, neviena nevesta, uzkāpusi trešajā stāvā un, sabijusies no iedzīvotāju kliegšanas, nogāzusies zemē; pie debesīm parādījušies spoži kuģu tēli; Cerības templī, kas atrodas sakņu tirgū, iespēris zibens; Lānūvijā sakustējies šķēps Junonas rokā, viņas templī ielaidies krauklis un uzmeties uz dieves sēdekļa; Amiternas novadā vairākās vietās no tālienes redzēti cilvēki baltās drānās, kas atkal noslēpumaini pazuduši; Pikēnā lijis akmens lietus; Gallijā vilks izrāvis sargkareivim zobenu no maksts un ar visu aizbēdzis.
Par citām zīmēm decemviriem deva rīkojumu meklēt norādījumus Sibillas grāmatās, bet Pikēnas akmens lietus dēļ noteica deviņdienu upurēšanu.
Izlīdzināšanas upurēšanā pēc Sibillas grāmatu norādījumiem bija aizņemta gandrīz visa valsts. Vispirms jau pilsēta tika šķīstīta. Norādītajiem dieviem upurēja pieaugušus dzīvniekus, Junonai aizsūtīja dāvanu uz Lānūviju - četrdesmit mārciņas zelta - un Aventīna templī viņai veltīja bronzas tēlu. Romā Juventai sarīkoja pacienāšanu un aizlūgumu pie Hērakla tempļa. Pilsētas sarggaram upurēja piecus pieaugušus upurlopus, un pretors Gājs Atīlijs Serrāns valsts uzdevumā deva dieviem svinīgu solījumu, kas bija izpildāms, ja pēc desmit gadiem Roma vēl atradīsies tajā pašā stāvoklī. [nostrādāja, bet čakars ar kartāgiešiem ievilkās uz padsmit gadiem]