No telefona sarunām (pa garīgo līniju).

- Nu čau, te Aivars, LSJK!
- MM! Nu čau!
- Man te teica, lai es tev piezvanu, ka tu nākamā paņemsi to ikonu. Bet es tev negribu viņu dot.
- Es ceru, ka tas ir joks.
- Es tev varu aizsūtīt bildīti, it kā viņa būtu bijusi pie tevis.
- Man pašai ir bildīte! Saki adresi, rīt vakarā aizbraukšu pakaļ.
- Nu labi, labi. Bet es jau biju noskaņojies, ka es tev šovakar vedīšu. Kāpēc tu šovakar negribi ņemt?
- Nu, es te tikko atnācu no draudzes, pirmkārt, bērni visu māju izārdījuši, šobrīd tieši taisu ēst, un vīrs man, piemēram, guļ. Man te tagad nav tādi apstākļi, ka es varētu uzņemt. Es arī vēl neesmu izdomājusi, kur es viņu nolikšu. Es līdz rītdienai savākšos, sakārtošu māju un noskaņošos.
- Nē, es tomēr negribu viņu dot prom...
- Aivar!!

Leiši nesen uzgleznoja Regina familiae franciscanae ikonu (pēc Žēlsirdības Dievmātes ikonu parauga), kas ceļotu pa visu pasauli, draudžu un grēcinieku stiprinājumam. Gleznojums ir labākajās ikonglezniecības tradīcijās, man ļoti patika, gluži kā no Atosa kalna, lai gan es vēl esmu redzējusi tikai bildīti. 18. novembrī ikonu padeva pāri leišu robežai latviešiem. Tur nāk līdzi bukletiņš ar lūgšanām. Lietuvieši bija sagatavojuši pavadmateriālus uz 30 lapām, tā, lai nebūtu mazuma piegaršas; mums bija laiks iztulkot tikai pašu svarīgāko. Ja ir kāds ticīgs un dievbijīgs cilvēks, kas gribētu ikonu uz pāris dienām uzņemt mājās, sazinieties, es palīdzēšu noorganizēt. Vai varbūt vajadzētu kādam slimam radiniekam katolim. Tieši tāpēc viņa ir atvesta. Būs līdz februārim.

svētības