Puisis, kad piedzima, pirms gandrīz septiņiem gadiem, bija ne tikai ļoti nosvērts un mierīgs, un neizrādīja izjutumus viņpus izdzīvošanai nepieciešamā, bet arī ķermeniski robusts, ne-trausls, tādā ziņā, ka noturīgs pret spēju temperatūras vai gaisa plūsmu maiņu, vai tamlīdzīgi; piemēram, ja viņam mazgājot nedaudz par siltu vai aukstu uzšāva ūdeni, viņš uz to balsiski nereaģēja, varbūt tikai savas tievās vardulēna kājeles pierāva tuvāk vēderam. Bet reiz, kad viņam bija -- es ceru, ka pareizi atceros, -- maksimums pusotrs mēnesis, drīzāk pat mazāk, es ar viņu kopā gāju vannā, pareizāk, dušas kabīnes vannītē, un turēju viņu puspieceltu ūdenī, par ko viņš neizrādīja ne interesi, ne emocijas. Bet tad viņa māsa iesteberēja vannas istabā, pierāpoja pie vannas, pieķērās ar rokām pie apmales, uzstutējās kājās un teica: "gu gu gu". Un vai nu tieši gadījās tā, ka meitenes līksmā seja bija tieši viņam pretī pareizā attālumā (jo zīdaiņi slikti redz), vai arī tieši tajā brīdī viņa smadzenēs jaunā konstelācijā saslēdzās mazi zibsnoši neironiņi, pēkšņi panākot strauju kvalitatīvu lēcienu viņa apziņas attīstībā, bet viņš reaģēja uz šo "gu gu gu" ar ekstātisku, hilarisku prieka saucienu "jīhā! jīhā! jīhā!" un, pats sava iepriecinājuma izbiedēts, ar kājām un rokām pliķēja ūdeni. "Sveika!!! Hej!!! Nu, čau!!!!! Beidzot!" -- tā tas izklausījās.
#humans