vienkārši utilitārisms, kas vēsturiski un mūsdienās tiek izmantots kā defoltā bāze visai dzīvnieku aizstāvības ētikai, ir ar savām īpatnībām un smagiem trūkumiem. aristoteliski kantiāniskā vegānisma aizstāvība, kuru virza, piem., Kristīne Korsgāra (Korsgaard), manuprāt, ir daudz labāka un spēcīgāka, bet no kantiānisma izriet daudzas citas nostājas, kuras, ja nopietnāk par tām padomā, kļūst filozofiski grūti savietojamas vai nesavietojamas ar minēto defolto kreiso progresīvismu, un tad attiecīgi atkal rodas jaunas problēmas un liela, kā teiktu Rainis, visu lietu pārvērtēšana :)