Atpūtos divas dienas festivālā Komēta, trešo dienu nokavēju, jo nogulēju, bija ļoti žēl, ka svētki beidzās. Par mūziku neko jēdzīgu nemācēšu pateikt, man nebija iebildumu, varēja padejot. Draugi no draudzes pieskatīja jaunākos bērnus, nav pasaulē lielāku bohēmistu par viņiem, "līdz vieniem mierīgi". Kad naktī atbraucām bērniem pakaļ, viņi tieši bija noskalojušies dušā, uzvilkuši jaunas drēbes un izstellējušies pagalmā uz kāpnēm, mēģināja pierunāt uzdzert vīnu uz šņabja, "Agnesīt, tu ar mani tagad iedzersi", u.tml.

Dāvim Kaņepem, festivāla rīkotājam, no manas puses ir drošs, stingrs, principiāls un neiedragājams atbalsts festivāla uzstādījumā nepieļaut plastmasas vienreizlietojamos traukus, skrupulozi šķirot atkritumus, kā arī piedāvāt tikai veģetāru un vegānisku ēdienu. jau tikai tādēļ es burtiski uzskatu par savu pienākumu festivālu atbalstīt.

Nav laika izdomāt, kā tas būtu un kā to pateikt -- bet šiem ļoti mīļajiem alternatīvās mūzikas un dzīvesstila festivāliem ir raksturīgi apkopot cilvēkus, kuriem patīk New Age, t.i., 20. gadsimta sinkrētiskais deisms vai kvazideisms, vai vienkārši "garīgums", vai apziņas dievišķošana, bez lielas iespringšanas skaidrojumos. Attiecīgi šādos festivālos -- atšķirībā, teiksim, no Positivus, kas ievirzīts uz tirgošanos, -- ir gan "meditāciju taka", gan "Apzinātības telts" (kas vienlaikus esot vieta, kas brīva no jebkādas "diskriminācijas" un mikroagresijām), gan kokos sakārti hinduisma un budisma simboli vai kas tamlīdzīgs, katrā ziņā austrumniecisks, darbnīca pārdomām par nāvi ar "altāri", uz kura nolikti no dabīgiem materiāliem izgatavoti "ziedojumi", utt., u.tjpr. Tas viss ir ļoti, ļoti mīļi, jauki, sirsnīgi, draudzīgi un brīnišķīgi. Es to saku bez mazākās ironijas.

Bet, kontekstam un komiski zīmīgajam elementam, Daugavgrīvas cietokšņa topogrāfija idejiski vēsturisku iemeslu dēļ bija tāda, ka centrā atradās pareizticīgo baznīca, no kuras palicis vairs tikai tornis vai pareizāk daļa torņa -- bīstama, tāpēc tūristiem nepieejama --, un pirms šīs pareizticīgo baznīcas kaut kur šajā vietā atradās koka luterāņu baznīca, kur trīs gadus mācītāja pienākumus pildīja Ernsts Gliks, pirmais Bībeles tulkotājs un latviešu literārās valodas izveidotājs. Un attiecīgi arī viss šis festivāls bija apliecies un apvietojies ap šo centrālo tukšo, melno laukumu, jo garīgā celtne kaut kādās kaujās nopostīta līdz pamatiem. Pie šīm drupām 2016. gadā kāda pareizticīgo apvienība -- varbūt tā pati, kas šosejas otrā pusē Buļļupes krastā nesen ir uzcēlusi arhitektoniski pabaisu baznīcu vietējo krievvalodīgo garīgajām vajadzībām (es to nesen izstaigāju, interjers man likās vēl nesakarīgāks un plastmasīgāks nekā eksterjers, bet pie sardzītes stāvēja rindā sievas, visas ar galvassegām, lai pieteiktu savus tuviniekus aizlūgumiem, un sardzīte līniju kladē rūpīgi pierakstīja tuvinieku vārdus, kā arī par katru noprasīja, kad kristīts) -- tātad kaut kāda pareizticīgo apvienība, saskaņojot ar pieminekļu inspekciju, šeit ir novietojusi melnu pareizticīgo krustu. Kurš tur arī stāv, tās Komētas centrā, nevienam netraucējošs, bet savā stīvumā un melnajā robustumā nedaudz neiederīgs, un uz šī krusta ir uzrakstīts viens teikums. Krieviski, vecajā drukā. Nekāda piemiņas zīme, nekāds atgādinājums par sagrauto baznīcu, izdzenāto draudzi, nekas tamlīdzīgs. Viens teikums. Nemainīgi patiess, viņpus konfesijām. Kuram pilnībā piekristu arī Gliks.

Un ko? Nu, nu?
Nu neko. Cheers.