S100
Pagājām visi pieci četras dienas gabaliņu no Salacgrīvas līdz Saulkrastiem ar simtgades svētceļojuma grupu (www.svetcelojums100.lv). Īrisiņu, kurai ir četri gadi, gandrīz visu laiku kāds nesa. Nožēloju, ka mums nebija iespējas iet visus 1880 kilometrus, jo, iedomājieties, tad viņa uz Latvijas simtgadi būtu apnesta apkārt savai dzimtenei. Viņai viens radinieks divos gados apbrauca apkārt pasaulei ar laiviņu, bet šis tomēr būtu lielāks sasniegums.
Latvijas daba ir satricinoši skaista. Jo īpaši man, kas pie tās iznākusi no savas tumšās celles (kurā cīnās ar dēmoniem un kavētiem darbiem). Karstā maija dēļ šobrīd vienlaikus zied gan vēlā pavasara, gan vasaras vidus puķes. Peonijas, kas Rīgā jau noziedējušas, Vidzemes piejūrā zied vienlaikus ar rozēm. Redzējām stirnu un divas čūskas -- vienu garu un samtaini melnu, otru -- gaišpelēku zalktēnu ar lielām ausīm, pusaudzīti.
Grupa ir ļoti labi organizēta. Priesteris Arnis, kas to vada, ir stingrs. Sarunāties kā privātpersonai ar viņu ir grūti (gandrīz katrs jautājums izraisa pārpratumus un katra viņa atbilde ir pārsteigums), bet, kad viņš sprediķo, viņš sprediķo visu pilnīgi "pareizi". Piemēram: mums te Latvijā ir slimnīcas un savus mirušos mēs rokam kapos, jo nemākam dziedināt un augšāmcelt. Un kāpēc? Tāpēc, ka mums trūkst ticības. Kam būs ticība, tas augšāmcels mirušos, utt. Es pilnībā piekrītu, tieši tā arī ir.
No rīta, pēc brokastīm, kad izejam, dzied Latvijas himnu, tad vienu stundu ir laudes, tas ir, slavēšana, kurā visi piedalās; tad ir stundu rožukronis; pēcpusdienā vienu stundu žēlsirdības kronītis, poļu lūgšana, ko atzīst par ļoti iedarbīgu (uz mazajām zīlītēm: "Viņa rūgto ciešanu dēļ/ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei"); tad ir klusēšanas stunda, kuras sākumā nolasa kaut ko no Evaņģēlija un tas ir klusumā jāpārdomā. Pa vidu ir liecības, klostermāsas Ineses sagatavotas mazas ludziņas, pēc viduslaiku alegoriju parauga, vakarā -- sarunu aplis, kurā katrs pastāsta, ko šodien ir sapratis un atklājis. Vakarā ir sv.mise. Ja nav baznīcas, to notur pļavā vai, piemēram, sporta zālē, kad ir vieta. Nes līdzi vairākus talārus, albu, stolas, balto galdautu, liturģiskos traukus, dievmaizītes, vīnu mazā pudelītē -- visu, ko vajag. Tiem, kas tam stāstam tic, redzēt misi tādā neparastā vietā un vidē ir ļoti aizkustinoši. Šajās dienās daudz domāju par klejojošajiem ubagotājiem mūkiem pirmsreformācijas laikā. Laikam 13. gadsimtā pirmo reizi pāvests deva atļauju celebrēt ar pārnēsājamiem altāriem (varu kļūdīties). Daudz domāju par to, cik laimīga un piepildīta viņiem bija dzīve, tādā vienkāršībā (atceraties Ļeva Tolstoja garstāstu "Tēvs Sergijs"? Tur, pēc manas saprašanas, viss ir uzrakstīts pilnīgi pareizi -- viss tas Sergija garīgais ceļš). Mums tādas bija četras dienas. Viss bija sagādāts. Bija ko paēst, bija pajumte, kad salijām, izžuvām. Daba bija ar mums, nevis pret mums. Vietējās sievas Saulkrastos izcepa un atnesa plātsmaizi. Ciemu iedzīvotāji ļāva iziet caur savām sētām un pļavām, ja nemācējām atrast ceļu. Iesmēla no akas. Pateica paldies, ka atnācām. Poļu fūres taurēja sveicienam.

Grupā ikviens ikvienā brīdī zina, kas viņam tagad jādara. Tagad priekšgalā jānes karogs vai krusts, tagad jāpaguļ piecas minūtes, tagad ātri jāpaēd, tagad jāizstāv rinda pie tualetes. Kurš uzcelsies agrāk par 07:00, paspēs izmazgāt matus, piemēram. Noiet dienā vidēji 20 kilometrus nav grūti, pat bērns to var. Grūti ir to darīt bez atpūtas daudzas dienas no vietas. Ar nedaudz izmežģītu, sapampušu vai krampī sarautu kāju tas var kļūt tiešām grūti. Ir atpūtas brīži ik pēc stundas, garāka atpūta pēc pusdienām. Divas saimnieces pieved mežā katlu ar zupu. Izejvielas ēdienam ir saziedotas. Zupa šķiet ļoti garšīga. Izcili garšīga šķiet rudzu ķieģelīša šķēle, rupji sagriezta, bez aizdara. Arī nakšņošanas mītnes -- laikam gandrīz visas -- Latvijas jaukie iedzīvotāji ir ļāvuši izmantot par brīvu. Ja nav mājvietas, tad guļ teltīs (mums veicās, jo mūsu maršrutā visur bija sarunātas naktsmītnes). Pagājšnakt grupa laikam gulēja Saulkrastu baznīcā uz grīdas.

Pietrūks Kaspara ļoti skaļās un šķībās dziedāšanas. Ceļojums ilgs vēl divus mēnešus, var pievienoties jebkurā brīdī un paiet kaut vai tikai dienu.

Salacgrīvas katoļu baznīcā (baisākais 1990. gadu reliģiskais kičs -- nu, tik baiss, ka sāk jau izskatīties stilīgi -- un tik nekvalitatīvi celts, ka jau uz pussabrukšanas robežas) savas bibliotēkas bagātināšanai grāmatu galdā par EUR 0.75 iegādājos grāmatu par Akvīnas Tomu; izdota 1993. gadā; gribu nocitēt uz labu laimi, 144.-145. lpp., augustinians vs thomists, johoho (šis konflikts man vēl ir par sarežģītu, bet gan reiz nonākšu arī līdz tam), atmosfairai:

Šū vērzini filozofijas vēsturē sauc par augustinismu. Viņam beja sakors ar Platona mōceibu.
Kai golvonais, ar kū šei mōceiba nūsaškir nu sv. Toma, jōmiņ sekūšais:
a) mōceiba par goreigū materiju,
b) mōceiba par "rationes seminales",
c) vairōko formu pījimšona vīnā byutnē,
d) lītu pazeišona dīviškajā apgaismeibā,
g) dvēseles spēju identificeišona ar pašu dvēseli,
e) ontologiskō argumenta par Dīva asameibu atstōšana spākā un mōceiba par grybas prymatu atteiceibā uz prōtu.

Blessings.