Ne tikai lai orientētos laikā, bet arī telpā - virziens. Rīti, rīts - puse kur saule aust; vakari - kur riet. Cikliskā pasaules uztverē un pastorālā dzīvesveidā virziens bija svarīgāks par lineāru laika izpratni, kur ir sākums kā atskaites brīdis. Sienu vākt vajag nevis rīt, parīt vai vakar, bet kad nelīst. Sēt vajag kad zemē atlaidusies, taču mitra un sējas vārnas atlaidušās. Un kamas tīklos ķērās, kad vējš no vakariem, jo tad vēzīšus skalo uz krastu - butes nāk jomā baroties. Plānot nebija vērts, bija jāvēro dabas zīmes.