hybris
Es lasu laikrakstu "Le Monde" kopš 1990. gadu vidus. Pirms interneta ēras tas bija mans galvenais informācijas avots par notiekošo pasaulē. Pirms elektroniskās versijas parādīšanās es laikrakstu pasūtīju uz Rīgu (pienāca ar gandrīz nedēļas nokavēšanos). Arī tagad es to lasu tikpat bieži kā ziņas anglosakšu medijos. Pieraduma pēc, uzticības pēc un galvenokārt tāpēc, ka franču skatpunkts uz starptautiskajiem procesiem dažkārt ir svaigs un interesants. Analīzes sadaļas ir ļoti labas; tur mēdz būt tādas lietas, kā, piemēram, Džordžio Agambena (ievērojams itāļu politiskais filozofs) komentāri par likumprojektiem un tml. "Le Monde" patīk filozofi, viņi daudz tos intervē, nebaidās no konfliktējošām nostājām. Pagājušā gada novembra terorisma aktu atspoguļojums šajā žurnālā, manuprāt, bija izcils žurnālistikas paraugs. Pie strauji novecojušiem ziņu rakstiem viņi tūlīt pievienoja atsauci, ka ziņas ir novecojušas; viņiem bija vesela sadaļa, kas analizēja socmedijus, kas apskatīja dažādas baumas, meklēja to avotus; analizēja fotoattēlus un to manipulāciju; viņiem bija atvērtais čats ar lasītājiem, kurā varēja iesūtīt jautājumus; bija rubrika, kurā viņi tirzāja politiķu izteikumus (un skaitļus, un faktus), deva saites un avotiem, utt.

Kad Latvijas ziņu medijos (delfi, tvnet, diena) parādījās ziņa, ka Ķelnē Jaungada naktī ir notikuši seksuāli uzbrukumi, es iegāju lemonde.fr mājaslapā un neko neatradu. Nākamajā dienā, vēlreiz skrollējot cauri visām starptautiskajām ziņām (ne mobilajā, bet tā dēvētajā pilnajā versijā), uzgāju mazu rakstiņu. Vācijā esot sašutums par kaut kādiem uzbrukumiem, policijā 60 iesniegumu, nekas vēl neesot skaidri zināms. Vēl nākamajā dienā, kad citur (arī Francijā - visādos man nesimpātiskos žultainos un brīžiem neslēpti rasistiskos izdevumos) šis jautājums jau bija, tā teikt, uzsprādzis, pie grūti atrodamā rakstiņa viņi bija pievienojuši video, kur kāda sieviete satraukti stāstīja, ko viņa pārdzīvojusi. Nekāda komentāra. Vēl dienu vēlāk tur parādījās citāti no Merkeles un daži citu amatpersonu teiktā. Virsrakstā skaitlis 60 jau bija izaudzis līdz aptuveni 300. Šodien skatos, ka vakardienas skaitli 376 (iesniegumi policijā) viņi ir nodzēsuši un tā vietā ierakstījuši "vairāk nekā 500". Ir parādījies vēl viens raksts par sabiedrības viedokļa grīļošanos Vācijā, bet to es nevaru izlasīt, jo tas ir pieejams tikai maksas abonentiem (šogad neabonēju, jo diezgan dārgi). Viss. Tikmēr pa pirmo lapu jau kuro dienu ir masīvs dosjē ar vairākiem desmitiem reportāžu un analīžu saistībā ar Charlie Hebdo slaktiņa drūmo gada jubileju. Visi iespējamie rakursi, atmiņas, pārdomas, notikumu hronoloģija, kā jūtas piederīgie, ko Charlie pa šo gadu darījis, kādi vēl jaunumi, un tā tālāk. Šorīt šo lielo dosjē uz mirkli malā pastūma Bovijs. Bet tas uz mirkli.
Cenšoties saprast, kāpēc redakcija tā sadala savu uzmanību (un tas noteikti ir redakcionāls lēmums, jo Vācija ir viņiem blakus), man ir dažas versijas, bet neviena nav īpaši pārliecinoša. Varētu būt tā, ka viņi sev saka "vispirms pagaidīsim izmeklēšanas rezultātus", neņemot vērā to, ka citos gadījumos skaidrības trūkums viņiem nav traucējis. Labāks izskaidrojums varbūt ir tāds: Marinas Lepenas partija viņiem šķiet ļoti bīstama un viņi negrib izspēlēt tai kārti. Var saprast, bet uztraukums, domāju, ir pārspīlēts: pat burtiski pāris nedēļas pēc drausmīgajiem Parīzes teroraktiem pašvaldību vēlēšanās neuzvarēja galēji labējie, lai gan risks šķita lielāks nekā jebkad. Tas nav lielāka vai mazāka lobija vai smadzeņu skalošanas jautājums - visi lobē un skalo, cik tik spēj; tas, domāju, ir tas, ka vairumam (jā, vairumam) franču, kas gadu desmitiem ir dzīvojuši kopā ar visdažādākajām tautībām un reliģijām un burtiski zīdīti ar brālības pienu, dažas lietas vienkārši vairs nav iespējams iestāstīt; viņiem ir izveidojies savs viedoklis un to nav iespējams mainīt (izņemot varbūt tiešām, ja force majeure); kaut kas var fluktuēt, var parādīties kaut kādas nianses, bet politiskā virziena simpātijas un uzskats, kas ir "mazākais ļaunums", paliek tāds, kāds ir. Trešā versija: viņi baidās negribot sakurināt naidu. Vairāki pakistānieši un sīrietis Vācijā jau esot piekauti uz ielas. Līdzīgi "Le Monde" vienmēr ļoti uzmanīgi un pieklusināti publicē arī Izraēlas kritiku, pat tad, kad tā ir vairāk nekā pamatota, jo Francijā antisemītisms vēl aizvien ir dzīvīgs (gadās, ka demolē sinagogas). Jā, tiesa, bet tie, kas gatavi iziet uz ielas kādu piekaut par ādas krāsu, diez vai lasa šo laikrakstu.
Īsi sakot, nepareizi. Tā nevajag, vajag rakstīt. Tie 500 iesniegumi bija pelnījuši vietu pirmajā lapā.

Ko es gribēju teikt (piedodiet, ka tik murgaini). Ka tikai pilnīga atklātība var palīdzēt. Un neatlaidība pārvarēt savu egocentrismu. Jo īpaši šībrīža ārprātīgo pravietošanas dzinuli un lielummāniju, it kā katrs starp mums būtu tieši tas vienīgais, kas redzētu pasaules kopainu, pagātnes lēmumu kļūdainību vai nekļūdību skaidrā pretstatā, visus tagadnes aspektus un nākotni kā likumsakarīgu un detalizētu iepriekš domātā un darītā rezultātu. Lai gan nekā vairāk par labo gribu mums nevienam nav.