Skin in the game
Šodien nejauši iegāju Elīnas Dobeles veikalā Vecrīgā - nu labi, ne gluži nejauši, tāpēc, ka viņa kādā senā intervijā bija teikusi, ka uzšuva vienai dejotājai zābakus ne no ādas, un garāmejot gribēju painteresēties, vai varētu uzšūt arī man, - priekšā bija pārdevējs, kurš, izdzirdis nedaudz bravūrīgo jautājumu, "kurus fasonus te var pasūtīt bez dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām", tūlīt aizgāja, uzsauca Elīnu augšā no pagrabstāva (laikam darbnīcas); pievilcīgu, pašapzinīgu un maigu sievieti, visu melnā, un mēs kādas divdesmit minūtes parunājāmies, veroties uz plauktos izliktajiem gatavajiem modeļiem; nē, viņi nestrādājot ar sintētisko ādu, varot piedāvāt tikai no auduma, bet rudenim ziemai tas neder; kāpēc tad nestrādājot? - es gaidīju, ka viņa atbildēs: no sintētiskās ādas es nevaru nodrošināt ne kvalitāti, ne skaistumu, bet viņa teica: tā ir niša, kuru es nepārzinu, un pat piebilda, ka tā strauji attīstoties, un tas viņai sanāktu ļoti dārgi - pasūtīt vienu loksni tieši man.
diezgan negaidīti, bet viņa uzreiz saprata problemātiku, saprata iemeslus, kāpēc viņai tas tiek jautāts, un ar zināmu neveiklību skaidroja - "āda tomēr cilvēkam ir visdabiskākais". bet tūlīt pat apķērās, sapratusi, ka tas nav labs arguments, un piedāvāja citu, īstenībā salīdzinoši pat diezgan labu: mazie uzņēmēji strādājot ar atgriezumiem no lielu uzņēmēju lieliem pasūtījumiem; ja viņi šo ādu saviem nišas dizaina apaviem neņemtu, to izmestu ārā; diezgan labs arguments visumā, izņemot to, ka tā viņa sevi pasniedza kā sistēmas upuri; un vēl tūlīt piebilda, ka pati ir augusi laukos, kur vecmāmiņa turējusi cūkas, un cūkas ļoti mīlējusi, pat vārdus tām devusi, un ļoti rūpējusies, tās bijušas kā ģimenes locekļi, uz ko es teicu, nu jā, un tad tās nokāva; uz ko viņa pieklājīgi apspieda atbildi.
bet visa tā situācijas negaidītība - ka es neplānoti te esmu atnākusi, cauri visai pilsētai, un sarunājos ar pašu starptautiski atzīto dizaineri, un lieku viņai pat justies tā kā vainīgai, un ne tāpēc, ka viņa nevar no manis pieņemt pasūtījumu, ir karsti, pat sutīgi, izlocītie zābaku purni ir manu acu augstumā, es savaldos, lai nepateiktu pašu lielāko muļķību, kas ir manā galvā, un viņai nepasaku, ka viņas izvēles varētu cienīt nevis dēļ atgriezumu izmantošanas, bet ja viņa pati uzņemtos atbildību par dzīvniekiem, kuru ādu izmanto, un jo īpaši par šo dzīvnieku kaušanu, bet tā vietā pasaku nākamo lielāko muļķību, kas ir manā galvā: vai jūs saprotat, Elīna, ka ādas apavi - tā ir pagātne, tas viss beigsies. varbūt ne jūsu dzīves laikā, bet tas beigsies. paskatieties uz Berlīni - tur kažokādās vairs nevar iziet uz ielas, tas ir kļuvis nepieklājīgi. paskatieties, kas notiek ar dzīvnieku cirku. Jā, viņa saka, es to redzu, bet es domāju, ka ādas apavi nekad nebeigsies.
tātad es viņai teicu "nenovēršami beigsies" (un brīnums, ka nepieminēju "vēstures gaitu", visādu greju, žižeku un talebu smiekliem dārdot man galvā), bet viņa - "nekad nebeigsies". diezgan laba saruna pat sanāca, sevišķi ņemot vērā to negaidītību.
mēs pieklājīgi atvadījāmies, es domāju - ar abpusējām simpātijām, un viņa nesteidzināja sarunas beigšanos. bet es bažos, ka jau šobrīd mūsu trauslās simpātiju kārtis ir apmetušās otrādi - es sevi šaustu par to, ka iegāju viņas veikalā un viņai faktiski uzbraucu, bet viņa - droši vien to pēc tam pārrunājusi ar klusējošo puisi pārdevēju -, kā tie fanātiskie dzīvnieku aizstāvji uzvedas, nāk jau iekšā veikalos kaunināt, agrāk nāca septītās dienas adventisti, tagad šitie (faktiski tas pats vien ir - šeit es pilnībā varu piekrist).

bet tik jauka rudens diena bija. un vecrīgā ir tik patīkami kluss.