mīlas mokas man pēdējos gados nav bijušas pārāk aktuālas (tās, protams, var atgriezties, jo paredzēt jau neko nevar), bet, kad tās redzu kādam citam, sajūtu, ka neko neesmu aizmirsusi, zinu, kā tas ir. man pret tām ir pilnīgi pazemīga attieksme, es nejūtos, ka es esmu kaut ko mācījusies un tagad zinātu, mācētu labāk.

kad kādā trešā dienā beidzot saņemies iziet uz ielas un nesaproti, kā pasaule vispār var turpināties? kas šitais viss te ir? kur es te vispār eju??

rīt uz vienām bērēm. nomira kāda manas bērnības paziņa. šobrīd es par to nedomāju (tikai tulpes nopirku un noliku priekšnama aukstumā). bet rīt es iztēlojos, kā tas būs, kad es tur aizbraukšu uz tiem Salas kapiem un redzēšu visus tos cilvēkus, kurus neesmu redzējusi divdesmit gadus. tas droši vien būs tā, kā man ir, kad skolas salidojumos satieku to savu pirmo banālo klasisko scenāriju. es no tā jau sev vairs neko negribu un negaidu, tas viss ir pārvārīts un pārsāpēts, un pāranalizēts, bet katru reizi, kad satieku, jūtu, ka stāvu "viņa priekšā" (cik idiotiski) ar tādu pilnīgi debilu sejas izteiksmi. tiešām kā pēdīgā muļķe, un nevaru sakarīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. jo tās atmiņas man tad uzreiz gāžas pāri, gāžas, gāžas un gāžas, kā milzīgi viļņi. nespēju pretoties. vienkārši stāvu, gaidu, kad pāries.

(turies, draudziņ)