Velbeks, Pakļaušanās (Houellebecq, Soumission, 2015).

Izlasīju, jo šķita, ka tas, ko raksta franči kritiķi (gandrīz visi), nevar būt taisnība. Vienkārši nevar, zinot iepriekšējos Velbeka romānus. Piemēram, Kristīne Ango, kas pati ir rakstniece, un ne no Džeinas Ostinas paveida (jo viņa vismaz vienreiz ir bijusi nominēta Sada balvai, kurai nominē tikai erotisko/pornogrāfisko literatūru), un viņa, lūk, Le Monde kritikā raksta, ka Velbeka grāmata "aptraipa visus, kas to izlasa".
Velbeks šobrīd ir neapskaužamā situācijā. Ja pareizi saprotu, viņam ir personīgi izteikti draudi, tāpēc viņš slēpjas Vācijā; janvāra atentātos gāja bojā viens viņa draugs; grāmatas reklāmas kampaņa saprotamu iemeslu dēļ ir pārtraukta; un, vissliktākais, politiskās situācijas dēļ ir saasinājušās tieši tās emocijas, kuras visvairāk traucē izvērtēt literāru darbu. Piemēram, šķiet dīvaini, ka pat profesionāli literatūras kritiķi bez jebkādām atrunām un pamatojumiem romāna literārā varoņa "viedokli" un nostāju pieņem par paša Velbeka viedokli un nostāju un jautā rakstniekam, kur ir viņa kā rakstnieka atbildība. Bet nu labi, tas tā, vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība.
Kā daudzi droši vien jau zina, notikumi risinās 2022. gadā, kad Francijā prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā pilsoņiem ir jāizdara neiespējama izvēle - starp partiju "Musulmaņu brālība" un Nacionālo fronti. Valsts atrodas uz pilsoņu kara robežas, tāpēc izvēle jāizdara ātri. Ebreji ar visām ģimenēm emigrē (jo viņi, saprotiet, nepatīk ne vieniem, ne otriem). Uzvar "Musulmaņu brālība", kuri sevi parādījuši simpātiskā, samiernieciskā gaismā un kuru partijas programmu neviens, kā parasti, nav īsti izlasījis vai arī ir izlasījis, bet nodomājis - nu, tā jau nebūs, gan jau to trakāko nobremzēs. Bet viņi iegūst Izglītības ministriju un tas tiešā veidā skar mūsu galveno varoni Fransuā - tipisku Velbeka pusmūža vīrieti, kurš visā ir vīlies un kuru no pašnāvības attur pamatā tikai izlēmības trūkums, plītēšana un kniebšanās ar prostitūtām vai studentēm (jo viņš ir literatūras pasniedzējs Sorbonnas Universitātē). Iekārtas maiņa vismaz sākotnēji atnes labas lietas - pilsoņu nemieri pilnībā izbeidzas, valstī strauji samazinās bezdarbs, jo sievietes pārtrauc strādāt, lai mājās audzinātu bērnus (un saņem milzīgus pabalstus); sākas ekonomisks uzplaukums, jo Francijā dāsni ieplūst Sauda Arābijas un citu petromonarhiju nauda; Sorbonnas universitāte kļūst par islamisko universitāti un pasniedzēji, kas nav musulmaņi, ar milzīgām kompensācijām un mūža pensijām tiek atbrīvoti no darba (no mūsu varoņa viedokļa tas ir drīzāk labi, jo profesionālā karjera un darbs viņu besī tikpat, cik viss pārējais); nav vairs nekādu terorisma draudu, faktiski viss ir super.
Velbeks būtu varējis pie šī apraksta arī apstāties, jo viņam grāmatas pirmajā pusē ļoti labi izdevās radīt un noturēt neērtības sajūtu - jo, tiešām, no Fransuā viedokļa, ar kura depresiju lielā mērā var identificēties, nekas "tik traks" jau nenotiek, vismaz izdevās izvairīties no kara. Un vai tad būtu bijis pareizāk balsot par galēji labējiem? Bet viņš neapstājas un grāmatas pēdējā daļa pārāk daudz aizslīd farsā. Fransuā piedāvā atgūt pasniedzēja vietu islamiskajā universitātē (ar trīskāršotu algu), ja viņš formāli piekrīt pieņemt islāma ticību. Un, pats svarīgākais - tad viņam, jau ar draudošu erektīlo disfunkciju, ir iespēja apņemt kā minimums trīs pilnībā pakļāvīgas sievas, no kurām jaunākajai būtu, teiksim, 14 vai 15 gadu. Kārdinoši, turklāt par to piemaksā un nekādu pienākumu nav.

Kā politiskais trilleris - laba (drosmīga, neērta) grāmata, kā literatūra - vājāka par iepriekšējām. Es bieži pārlasu viņa Cīņas lauka paplašināšanos (Extension du domaine de la lutte), mani sapurina enerģija, kas ielikta šajā niknajā, "tīneidžeriskajā" tekstā; pārlasu arī Platformu, kaut kas tajā joprojām ļoti patīk, sevišķi pēdējās divdesmit lappuses. Soumission neko daudz ārpus sižeta nepiedāvā, šķiet arī nedaudz sasteigta, lai gan tā ar laiku, domāju, liksies labāka (kaut vai tas, kā dažādos līmeņos apspēlēts pats nosaukums un pakļaušanas/pakļaušanās koncepts).
Skaisti uzrakstīts par Rokamadūras melno Jaunavu. Romānā vispār ir negaidīti daudz pārspriedumu par katolicismu, jo sākotnēji grāmata bija iecerēta kā stāsts par varoņa pievēršanos kristietībai, un tad Velbeks rakstot sapratis, ka tas nav iespējams, jo tās attīrītais, ārpasaulīgais garīgums un valstība (kuru varonis dienām ilgi mēģina kontemplēt un "satvert" Rokamadūras katedrālē) pieder pagātnei, kurā nav iespējams atgriezties.

Garākā intervija (iztulkota angliski), nedaudz stāsta arī par darba ģenēzi:
http://www.theparisreview.org/blog/2015/01/02/scare-tactics-michel-houellebecq-on-his-new-book/
Apskatieties arī, kā viņš pārtaisījis savu mājaslapu: www.michelhouellebecq.com. Tur agrāk, ja nemaldos, bija kaut kādi teksti, grāmatu apraksti, bildes. Tagad nav nekā cita, kā tikai iespēja uzdot Velbekam jautājumu, un viņš saka, ka, ja viņam ko jautā, viņš parasti atbild, bet citreiz interneta pieslēgums nav tik labs.