Velbeks, Pakļaušanās (Houellebecq, Soumission, 2015).
Izlasīju, jo šķita, ka tas, ko raksta franči kritiķi (gandrīz visi), nevar būt taisnība. Vienkārši nevar, zinot iepriekšējos Velbeka romānus. Piemēram, Kristīne Ango, kas pati ir rakstniece, un ne no Džeinas Ostinas paveida (jo viņa vismaz vienreiz ir bijusi nominēta Sada balvai, kurai nominē tikai erotisko/pornogrāfisko literatūru), un viņa, lūk, Le Monde kritikā raksta, ka Velbeka grāmata "aptraipa visus, kas to izlasa".
Velbeks šobrīd ir neapskaužamā situācijā. Ja pareizi saprotu, viņam ir personīgi izteikti draudi, tāpēc viņš slēpjas Vācijā; janvāra atentātos gāja bojā viens viņa draugs; grāmatas reklāmas kampaņa saprotamu iemeslu dēļ ir pārtraukta; un, vissliktākais, politiskās situācijas dēļ ir saasinājušās tieši tās emocijas, kuras visvairāk traucē izvērtēt literāru darbu. Piemēram, šķiet dīvaini, ka pat profesionāli literatūras kritiķi bez jebkādām atrunām un pamatojumiem romāna literārā varoņa "viedokli" un nostāju pieņem par paša Velbeka viedokli un nostāju un jautā rakstniekam, kur ir viņa kā rakstnieka atbildība. Bet nu labi, tas tā, vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība.
( ... tālāk ... )