Nē, nē, jāievēro ir likumi un noteikumi. Lai ir kārtība un leģitimitāte (tamdēļ arī "nogalināt Putinu" nav variants, jo varas leģitimitātes nodrošināšana tad būs problemātiska). Vienīgais - tai būtu jābūt aktīvai un ar konkrētu virsmērķi (tb. saglabāt savas civilās vērtības un "maigo dabu", kurai spridzināt cilvēkus kaimiņvalstī nav ok*)


* visu problēmu plastu ar cilvēku spridzināšanu visādās austrumu pavasara misijās etc. šobrīd neaiztiekam. Bet, jā, ja gribas bakstīt ar pirkstu cita virzienā, tad arī savs kamzolis jāatbluso un tas ir otrais solis, ko būtu svarīgi veikt - ievērot likumus un noteikumus, kad runa būs par pašu noziegumu (abugraiba, hello! u.c.) iztiesāšanu pēc būtības.

Da izlasi to Liepnieka rakstu. Labs. Vari tu tur murmulēt par likuma garu, iztiesāānu pēc būtības, leģitimitāti, tagad, vēlāk, jebkad, bet realitāte ir tada, ka, ja te nāks iekšā armija, un te sanāk palikt pēc tam, kad mūsu armija ir aizgājusi, tad labāk ir vienkārši ar granātu uzspridzināties pašiem paraujot līdzi pēc iespējas vairāk to krievu urlātu nekā pašam un bērniem nonākt gūstā. TĀDA ir realitāte.
Un jā - ma ir pajāt par Dieva tiesu un vēl kādu tiesu, bet tiem urlātiem, kuri ir tā kā Ukrainā izrīkojušies ar sievietēm, ar bērniem, ar jebkuru, es varētu gan nodarīt pāri.

kad ienāks, tad arī spridzināsim. Bet, kamēr nav ienākuši, bļaustīties un spridznāties nav nepieciešams. Un labāk nekā Liepnieku es lasu Annu Neistat, Karinnu Moskaļenko u.c. juristus

bet protams. noteikumi un ētiska rīcība ir pats svarīgākais. jo man ir tādas iekšas. bet, jāatzīst, ka es vairs nejūtos tik komfortabli ar savu "morālo stāju" kā iepriekš.

Tas, ka putins visu virzību uz priekšu ir apstādinājis un pagriezis atpakaļ dzimtbūšanas laikos, ir fakts. Neesam vairs neaizskarami. Dialogs vairs nav iespējams. Tamdēļ ir svarīgi aizstāvēties un pārstāvēt sevi. Vārdos un darbos. Tobiš - ir pienācis laiks to darīt. Taču to darot svarīgi nepārtapt tādā pašā putinā un moskaļos.

kā lai atkal tic cilvēces labā uzvarai? aij. man vnk baigi sāpīgi.

labais īstenībā visu laiku uzvar, tikai viņam iet ļoti ĻOTI grūti, tāpēc ne vienmēr to redz.

būs jācer.

Jā, lūk. Es iedomājos, ko tās mātes var teikt, kad viņu bērnus šauj vai spīdzina, vai tml. Ko pie šiem apstākļiem var vispār savam bērnam mācīt? Ka cilvēki ar labi? Kuri ir tie labie? Tie kuri spīdzina, vai tie, kuri noskatās un filosofē par to, ka "nesasteigsim pirms laika"? Cik vēl bērniem ir jānomirst vēl, lai pārējie "nesasteigtu pirms laika"?

Ko tur ticēt - vnk pašiem jāved tas labais. Jāstudē jurispudence un jāstrādā Hāgā, jāstudē filozofija un jānāk klajā ar kultūrkritiku (visi 20. gadsimta dižgari beigti, viņu laiks beidzies, bet jaunus kopā saucējus, svaigu ideju devējus nemana (gan jau kaut kādos bioētikas nostūros sēž)), jāstudē medicīnu un jādara mediķu darbs u.t.t. Besīgi ir, ka tiec ierauts atpakaļ un tā vietā, lai dzīvotu, nāksies cīnīties par dzīvošanu. Bet tāpēc ir jāieņem pozīcija un jābūt aktīvam - jāpalīdz, jāatbalsta, jāiesaistās u.t.t.