bet protams. noteikumi un ētiska rīcība ir pats svarīgākais. jo man ir tādas iekšas. bet, jāatzīst, ka es vairs nejūtos tik komfortabli ar savu "morālo stāju" kā iepriekš.

Tas, ka putins visu virzību uz priekšu ir apstādinājis un pagriezis atpakaļ dzimtbūšanas laikos, ir fakts. Neesam vairs neaizskarami. Dialogs vairs nav iespējams. Tamdēļ ir svarīgi aizstāvēties un pārstāvēt sevi. Vārdos un darbos. Tobiš - ir pienācis laiks to darīt. Taču to darot svarīgi nepārtapt tādā pašā putinā un moskaļos.

kā lai atkal tic cilvēces labā uzvarai? aij. man vnk baigi sāpīgi.

labais īstenībā visu laiku uzvar, tikai viņam iet ļoti ĻOTI grūti, tāpēc ne vienmēr to redz.

būs jācer.

Jā, lūk. Es iedomājos, ko tās mātes var teikt, kad viņu bērnus šauj vai spīdzina, vai tml. Ko pie šiem apstākļiem var vispār savam bērnam mācīt? Ka cilvēki ar labi? Kuri ir tie labie? Tie kuri spīdzina, vai tie, kuri noskatās un filosofē par to, ka "nesasteigsim pirms laika"? Cik vēl bērniem ir jānomirst vēl, lai pārējie "nesasteigtu pirms laika"?

Ko tur ticēt - vnk pašiem jāved tas labais. Jāstudē jurispudence un jāstrādā Hāgā, jāstudē filozofija un jānāk klajā ar kultūrkritiku (visi 20. gadsimta dižgari beigti, viņu laiks beidzies, bet jaunus kopā saucējus, svaigu ideju devējus nemana (gan jau kaut kādos bioētikas nostūros sēž)), jāstudē medicīnu un jādara mediķu darbs u.t.t. Besīgi ir, ka tiec ierauts atpakaļ un tā vietā, lai dzīvotu, nāksies cīnīties par dzīvošanu. Bet tāpēc ir jāieņem pozīcija un jābūt aktīvam - jāpalīdz, jāatbalsta, jāiesaistās u.t.t.