Jau 2 nedēļas nolauztas pie aukles, 2 EUR/h, ar ēdināšanu
Pēc izskata ap četrdesmit, pēc balss un uzvedības - četrdesmit ar astīti. Ārēji vizuāli sakopta, un (kā piezīmēja A. tētis), "viņai ir tāda seja, it kā viņai nekad mūžā nebūtu bijusi depresija". Tieva, parasti nēsā legingus vai zeķubikses kombinācijā ar garu, pieguļošu džemperi. Viņa to darot jau daudzus gadus savā mazajā namiņā tādā Rīgas rajonā, kas mums ir pa ceļam uz darbu/jebkādām citām darīšanām, braucot ar mašīnu. Viņa vāc 5 bērnus, skaits mazliet variē katru dienu, vienam 5 mēneši, tad ir A. (gandrīz gads) un tad pārējie - ap pusotru gadu veci. Aukle auklējas, spēlējas ar bērniem, ģērbj, midzina, ved ārā, ēdina, bet viņas māte gatavo ēst un pienes klāt katrā brīdī vajadzīgās mantas. Tāda kā silīte sanāk, mazs, neoficiāls dārziņš. Komplektā ietilpst arī mazs suns, kurš nikni norej pieaugušos un draudzīgi luncinās ap bērniem.

A. tur tīri raiti liekot kopā klučus un piedaloties vispārējos būvniecības darbos, ļaujoties arī tādiem darbiem kā vākt un mest iekšā mantas (ne tikai izsvaidīt ārā) un tamlīdzīgi, bet mājās no nekā tāda nav ne vēsts. Labākajā gadījumā padauza divus klučus vienu pret otru.

Katru rītu aukle ārā pie vārtiem mūsu bērnu savāc, un turpat arī atdod, un vienmēr sistemātiski ir raudāšana. No rītiem raudāšana pārejot uzreiz, kā viņi ieejot iekšā un ieraugot mantas un citus bērnus. Pēcpusdienā satiekoties tas pats: aukle iznes pa durvīm raudošu bērnu, es viņu paņemu rokās, un viņš momentā apklust. Pēc tam viņš raud pie iesprādzēšanas mašīnā, tiklīdz iesprādzēts, tā apklust un ar interesi skatās pa logu. Tiklīdz pie mājas noparkojos un izslēdzu dzinēju, tā atkal raud - tikmēr, kamēr izsprādzēju ārā. Tad atkal viss ir labi. Vakaros ļoti ātri atlūst. Tendence mosties jau 06:30, kaut gan vispār visiem būtu labāk, ja tas notiktu 07:30.

Biju izskatījusi divas aukles, izšķīros par šo, jo sanāktu vairāk pa ceļam mašīnā; jo likās pieredzējušāka nekā tā otra; jo pie viņas regulāri tusē vairāki bērni; jo viņai ir atbalsta komanda, liekas, ka divatā bērnus tomēr var labāk aprūpēt un emocionāli vieglāk, drošāk; un ko tur liegties, tāpēc ka viņai ir komplekss, ērts piedāvājums jaunajām mātēm - no rīta ir jāiedod tikai bērns, rezerves drēbes un pamperi. Par ēšanas un gulēšanas lietām nav jādomā. Ēd aukles ēdienu (brokastis, pusdienas, launags, graužamas lietas starp ēdienreizēm), dzer no aukles sarūpētām pudelēm, lieto aukles ēšanas piederumus, ap kaklu lacītes vietā visiem tiekot aplikti lielie dvieļi, guļ ceļojumu gultiņā, kas jau bija aukles rīcībā no agrākiem gadiem.

Brokastu ēdienu piemēri:
mannā putra
auzu pārslu putra (ātrvārāmo, jo tās pilnībā izšķīstot)
miežu putraimu putra ar biezpienmaizi
prosas biezputra
desu maize

Pusdienu ēdienu piemēri:
soļanka
biešu zupa
kartupeļu krēmzupa
svaigu kāpostu zupa
dārzeņu sautējums
kartupeļu biezputra ar vistu
griķi ar cīsiņiem un mērci
griķi ar kotleti un mērci un svaigiem gurķīšiem
burkānu salāti

Launagu piemēri (līdz šim maz sanācis, jo savācu A. jau pirms launaga)
pankūkas
olas sacepums

Dzērienu piemēri:
kumelīšu tēja
piparmētru tēja
ķiršu sula
cidoniju sula
ābolu sula
ābolu kompots

Protams, nav jau ideāli eko šmeko, bet liekas, ka ir labāk, nekā es pati varētu izdarīt ar vienu roku, otrā rokā turot bērnu. Izskatās, ka ir dažādība un apjoms. Es pati, piemēram, nekad nebiju uzdrīkstējusies dot zupu. Ēst gatavošana un tās plānošana mani vispār ļoti nomāc, it sevišķi, ja tas jādara vairākas dienas pēc kārtas un ja pietrūkst kāda produkta, nevaru aizskriet uz veikalu, tāpēc, kad pagurstu vai nav iedvesmas, ir sanācis dot A. dažādas dīvainas improvizācijas, par laimi, šajā ziņā A. ir ēdelīgs un vienmēr ēd ar sajūsmu jebko.

P.S. Ir dzirdēts, ka bērnam līdz 3 gadiem vislabākā vieta mājās pie mammas, ka citus bērnus nevajagot u.tml., bet mana intuīcija saka, ka vajag gan citus bērnus un ka tas, kas notiek pašlaik, ir uz labu, ka tā viņš labāk attīstīsies, vairāk iepazīs, nekā caurām dienām skatoties uz neko nedarošas mammas "brunčiem", un ka vieglāk ir sākt tagad, nekā pusotra gada vecumā. Plus tagad laiks kopā ar mammu ir mazliet kvalitatīvāks, ir tik jauki viņu atkalieraudzīt.

P.S.S. Vecmāmiņa ir šausmās un droši vien vēl daudzus gadus mani par to zāģēs.
(Ak, ja viņa zinātu, ka, piem., Spānijā māmiņalga ir tikai 4 mēnešus pēc dzemdībām, pēc tam jaunās māmiņas atgriežas darbā)