ātrais zēns ([info]atraiszens2003) rakstīja,
@ 2018-05-11 18:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Horst Wessel Lied

09.05.
Devītais maijs ir viens no tiem sarežģītajiem datumiem, par kuriem bļaujam no visām malām uz tiem, kuriem nepiekrītam. Jāatzīst, arī es esmu tikai cilvēks, daudz esmu kļūdījies un daudz vēl kļūdīšos, taču šis pasākums, kas katru gadu notiek Āgenskalnā, man rada tik spēcīgas sajūtas, ka nevaru kaut ko neuzrakstīt.
Pirmkārt, ir jāsaprot, kādēļ kaut ko svin. Manuprāt, iemesli svinētājiem ir dažādi.
Es teiktu, ka pieminēt mirušos ir ļoti svarīgi. Neko sliktu nevaru teikt par tiem, kuri noliek ziedus, lai pieminētu tos, kuri ir krituši. Atcerēsimie, ka starp "sarkanā karoga" cīnījās ne tikai krievi, bet arī latvieši. Aizliegt pieminēt aizsaulē aizgājušos sarkanās armijas biedrus būtu tas pats, kas 16. martā uzbūvēt sienu ap Brīvības pieminekli. Tajā pašā laikā vērot, kā (vecāka gājuma) krievu tautības ļaudis ar asarām acīs nesā padomju simboliku vai A3 formāta Staļinpapa fotogrāfiju, man šķiet atbaidoši. Tam gan Latvijā nevajadzētu notikt. Nezinu, vai arguments, ka "svin nacisma sakāvi" ir labs, jo Latvijai realitātē tas neko diži nemainīja. Gan Vācija, gan PSRS bija agresīvas okupantu valstis ar mērķi veidot "jauno pasauli".
Otrkārt, tas, ka ASV vēstniecība izsludina brīdinājumu nav normāli. Arī tā brīvā, demokrātiskā, eiropeiskā valstī nevajadzētu notikt. UN, man šķiet, ka tas ir indikators kādai citai problēmai - masu psihozei, ko izraisa šie svētki un to svinēšana.
Vai šos svētkus vajadzētu ierobežot? Vai mums ir pašiem jāmaina kaut kas domāšanā? Vai ir pienācis laiks genocīdam? Kurš un kad uzspridzinās Uzvaras pieminekli?
Tie visi ir jautājumi bez atbildēm. Racionālais prāts nevar turēt līdzi šiem svētkiem. Manuprāt, šiem jautājumiem ir jāpieiet absolūti avangardiski.

Bet ko tad es zinu? Es zinu, kā es jūtos. Neko diži vairāk.

Peace!



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]indulgence
2018-05-11 21:46 (saite)
Mana vecvecvecvectēva brālis sava melno huzāru eskadrona priekšgalā kā uzvarētājs iejāja Parīzē. Karā ar Napoleonu krita virkne viņa brālēnu un tēvoču. Taču manī nezin kāpēc nerodas vēlme Vaterlō gadadienā vilkt ārā no bēniņiem kāda senča portreju uz skraidīt pa Skolas ielu šurpu, turpu. Tā kā šie postpadomju Santa Muerte rituāli ar prātu nav saprotami, taču no sociālantropoloģijas skatu punkta izpētes vērti.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?