Mana vecvecvecvectēva brālis sava melno huzāru eskadrona priekšgalā kā uzvarētājs iejāja Parīzē. Karā ar Napoleonu krita virkne viņa brālēnu un tēvoču. Taču manī nezin kāpēc nerodas vēlme Vaterlō gadadienā vilkt ārā no bēniņiem kāda senča portreju uz skraidīt pa Skolas ielu šurpu, turpu. Tā kā šie postpadomju Santa Muerte rituāli ar prātu nav saprotami, taču no sociālantropoloģijas skatu punkta izpētes vērti.