13. maijs
Gandriz jau gribeju ierakstiit smeldzigu puxtu par neizdevushos dzivi, par to, cik bezjedzigi es nositu laiku, par to, ka, iespejams, esmu kadai personai sachakarejis dzivi, par to, ka no manis tapat labuma nevienam nav nekaada, par visas pasaules saapi... un veel par visko tamlidzigu (nu nevajag, NEvajag man ieksh Skype dzert ar dazhaam personaam Maskavaa), par to cik tragjisks Chehova varonis esmu, par to, ka nesen Maskavaa "mhataa" skatoties A.Chehova "Kaiju" beigaas gandriz apraudajos, jo tas gabals ta' ir par to, ka "mes nevaram buut kopaa un nevaram buut atsevishki, tapec izveele ir naave...." - tatad par mani, par to cik sekli ir mani notiekoshaa vertejumi, par savu nespeeju sanjemties kaut kam Lielam un Cildenam...., bet tad atcerejos, ka man taksh bija auto janomazgaa shodien. Tb jaizvaac no salona visaadi musori un janobrauc lidz tiem pakistanieshu puishiem uz "moiku", jo vinji strada ari svetdienas.