Interwija. Pēcvārds.
Tas bija vietējā Kultūras namā. Tur bija bijis "kautkāds pasākums" (tā arī nenoskaidroju kāds), kam sekoja Saviesīgā daļa. Saviesīgajā daļā bija (diezgan negaršīgs) karstvīns, piparkūkas un "spaiņa" kafija pa velti, blakus bufete, kur varēja viskautko nopirkt. Mana draudzene nezin kāpēc Reportierei mani stādīja priekšā ļoti smalki (sākot ar ES tiesību maģistru un beidzot ar visām amata regālijām). Reportierei iemirdzējās acis un viņa gribēja mani intervēt. Uz to es atbildēju, ka pagājušajā vasarā jau sniedzu plašu interviju, kas tika nopublicēta vietējā avīzē, un, tā kā nevēlos atkārtoties, tad šoreiz nekādas intervijas nebūs. Viņa iecirtās, bet es biju nepielaužams. Tad kāds "gudrinieks" viņais ieteica, lai piedzirdot mani, jo tad es būšot pielaidīgāks.... Piedzirdīt Mani...!!!!! Ha! Lai Dievs nogrābstās! Es jau negribu teikt, ka tas vispār nav iespēms, bet ne jau šādai jaunkundzei.
Viņa atstiepa lielu bļodu ar karstvīnu, kamēr viņa gāja pēc diktafona es nopirku pudeli Bonaparta un pusi pielēju tam karstvīnam. Tagad garšoja stipri labāk.... :-) Un tad viņa gribēja kaut ko uzzināt par indivīda personīgajām atklāsmēm laikmetu griežu temporālajā dimensijā...
Diktafonu viņa beigās kaut kur pazaudēja, bufetes puiši to bija atraduši un, domādami, ka tas ir mans, to man arī izsniedza. Pirms atdot Reportierei nolēmu noklausīties, kas ir sanācis. Sapratu, ka TO nekur citur kā vienīgi Cibā nevar publicēt, pirms izdzēšanas atšifrēju saprotamās vietas un vēlāk nogādāju tukšu diktafonu Reportieres draudzenei - lai nu atdod... :-)