Sergejs Kruks par nacionālo romantismu
Spēcīgākais, ko pēdējā laikā ir gadījies lasīt:

[D]arba dalījums prasa, lai indivīdi būtu specializējušies noteiktu funkciju veikšanā. Specializācija vairo sociālo diferenciāciju, veicinot atšķirīgus dzīvesveidus. Kā darbinieki modernitātes cilvēki var brīvi pārvietoties novienas kopienas citā, un kopienai viņi ir jāpieņem, ja pašai nav šādu speciālistu. Tradicionālā kopiena izirst, parādoties ceļotājiem un migrantiem, dienas kārtībā izvirzās jautājums par sociālo kontroli un sociālās kārtības uzturēšanu sabiedrībā, kuru veido savstarpēji maz pazīstamie, gadījuma cilvēki. [..] Modernizācijas atpalicēji cilvēku dažādību uztvēra kā saliedētības apdraudējumu. Risinājumu saskatīja pirms modernā kultūras homogēnuma restaurēšanā.

Marksismā-ļeņinismā kultūras vienotību var panākt šķiras ietvaros, latviešu romantismā – etniski definētās nācijas jeb tautas ietvaros. [..] Latviešu romantiskā tradīcija uzsvēra savas kultūras apzināšanu, kā nepieciešamu apstākli nācijas veidošanai. Tiesības saukties par kultūrnāciju leģitimē prasības pēc valstiskuma. [..] Īstās humānisma izpausmes tika atrastas autentiskajā vācu Kultur, kuras pamatā ir tradicionālās kopienas garīgās vērtības. [..] Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu.

Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte. Uzrunājot līdzpilsoņus, Fihte deklarēja, ka katrai nācijai ir īpaša identitāte, jo tai ir atšķirīga pieredze un raksturs, kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana ir priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei.

Franču civilizēšanas procesa mērķis ir meklēt modernās komunikācijas formas, lai ieaudzinātu jaunus uzvedības modeļus, ko pieprasa industrializētās pilsētas sabiedrība. Bet vācu Bildung runā par garīgo izaugsmi, kam nav saistības ar tirgoņu un strādnieku ikdienišķās dzīves vajadzībām. Padomju audzināšanas koncepcijā šie divi vektori savdabīgi apvienojās,bet latviešu koncepcijā atbalsojas Bildung skatījums.

Pirmās atmodas laikā 19. gadsimta otrajā pusē kultūra kļuva par politiskās sāncensības priekšmetu. Jaunlatvieši postulēja, ka zemnieku sociālipolitiskās tiesības bija noraidītas tāpēc, ka baltvācieši viņus uztvēra kā kulturāli atpalikušus, lai spētu izveidot par nāciju dēvēto sociālo kopienu. Tāpēc tautas uzdevums bija piepildīt vāciešu uzspiesto kultūras nācijas koncepciju ar oriģinālu saturu: inteliģencei jāapkopo vācu Kultur izpratnei atbilstošas īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora.

Atis Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk eiropieši, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves darbiem. Par nacionālisma uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Paveiktam darbam bija jāapliecina, ka šī cilvēku kopa ir atšķirīga no citām un tāpēc kā kultūrnācija var pretendēt uz politiskajām tiesībām. Politiskajā diskursā kultūra ieguva ideoloģisko homogenizācijas funkciju – nācija definē sevi un pastāv kā kultūras nācija. Tradicionālai etniskai kultūrai tika piedēvēta izšķiroša loma sociālajā saliedēšanā. [..] Šauri izprasts kultūras nācijas jēdziens nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Tā, piemēram, pragmatiski orientētie latvieši noraidīja idealizēto etniskās kultūras identitāti, komercializējot to savām tirgus vajadzībām.

Trešās atmodas vadmotīvs bija pretestība industrializācijai, un latviešu inteliģence politiskajā diskursā atjaunoja šauro kultūras kā mākslas un folkloras koncepciju. Padomju Civilisation pārmērībām tika pretstatīta Kultur atjaunotne uz tradīcijas pamata. Tas ir novedis strupceļā Latvijas sabiedrības integrācijas programmu, jo tā [rada] traucējumus sociālajai saliedētībai jeb – šajā valodas lietojumā – „integrācijai” saskata etnisko kultūru atšķirībā. Kā risinājumu programma piedāvā tradicionālo kultūru izzināšanu un eksplikāciju – ja indivīdi apzināsies savas un svešinieku tradicionālo etnisko kultūru veidojošos elementus, tad viņi labāk uzticēsies cits citam. Politiskās integrācijas priekšnosacījums tādējādi ir atjaunot tradīciju un iepazīstināt ar to citus. Krievu prese šo pieeju nievājoši sauc par „balalaiku integrāciju”. [..] Integrācijas programmas autori nepamanīja, ka dažādu etnisko grupu pārstāvju saskanīgu uzvedību var nodrošināt organiskajai solidaritātei raksturīgie paņēmieni – cilvēku savstarpējā atkarība, piemēram, ražošanas un sadales procesā, [kas ir vienaldzīgs] pret indivīda etnisko izcelsmi.

Viens no aktīvākajiem tradicionālās kultūras diskursa virzītājiem deviņdesmitajos gados bija dzejnieks Imants Ziedonis, viņa tēzes tika iekļautas pat valdības kultūrpolitikas dokumentā. Ziedonis atkārto aksioloģisko kultūras definīciju: „Vārds kultūra sākotnēji latviešu valodā nozīmē kopšanu, uzlabošanu un uzlabojumu. Šis vārds tātad norāda uz zināmu pilnības pakāpi. Tātad arī uz vērtību vērtību.” Materiālā un garīgā kultūra ir atdalītas, pastiprinot mūsdienu uzbrukumu pret ikdienišķo kultūru kā civilizācijas izpausmi. [..] Ziedonis uzskata, ka „mazai ekspertu grupai” ir jāinventarizē latviskā kultūra – jānoskaidro etalons, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis ir atklāt absolūtos latviskos fragmentus, statisko latviskumu, kas ir attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem. Tas ir nepieciešams, lai pierādītu ārzemēm, ka latvieši patiešām ir atšķirīga, savdabīga kultūrnācija. „Tikai tad pasaules kultūra atzīs mūsu paritāti, ja mums būs sava manta, sava kultūras krājkase, sava garīgā valūta,” apgalvoja Ziedonis. Kultūras funkcija vēl joprojām tiek izprasta kā nācijas pierādījums. [..] Nekas nedrīkst palikt pašplūsmā – indivīdiem ir jāiekļaujas skaidri definētajā struktūrā, kurā viņi var paņemt jau gatavu identitāti. Ar nolūku latviskot kultūru 1993. gadā radošā inteliģence pieprasīja, lai valsts samazina ārzemju kultūras plūsmu, pieņem likumu par reklāmas atbilstību tradicionālajai kultūrvidei, uzrauga masu mediju valodu, izstrādā nacionālās kultūras identitātes principus.

Koncepcija reducē latviešu kultūru līdz etnogrāfiskā brīvdabas muzeja funkcijai – tā ir uz āru vērsta atšķirības pierādīšana, kas vienīgā nodrošina kādai cilvēku kopai tiesības saukties par nāciju. Folkloras pētniece Vaira Vīķe-Freiberga savulaik ir novērojusi, ka latvieši ir norūpējušies ar liecību vākšanu, kas pierādītu pasaulei, ka viņi tiešām ir nācija, kurai pienākas sava valsts, un tā ir starptautiskās politikas subjekts. Viņa citē trīsdesmito gadu Latviešu konversācijas vārdnīcas sniegto nacionālisma definīciju: „Mazās valstis un nācijas savai drošībai, bez militāra rakstura aizsardzības līdzekļiem, vēl veltī sevišķi lielu uzmanību savu nacionālo kulturālo spēku stiprināšanai, cenšoties iegūt kulturālās pasaules simpātijas un radot kultūras vērtības, kas pārliecinoši attaisno šo nāciju patstāvību. ”Vīķe-Freiberga ironiski piebilst: „Latvieši hroniski (un ne jau bezi emesla) mēdz sevi iedomāties tāda kā starptautiskas domas tribunāla priekšā, kur jāsavāc tikai pietiekoši biezs dokumentu dosjē, kas ilustrētu latviskās kultūras savdabību, lai visa pasaule beidzot oficiāli atzītu, ka latvieši tomēr ir no citiem pietiekoši atšķirīga tauta un ir tiesīgi ieņemt savu vietu starptautiskā arēnā.”

Kultūrai tiek piedēvēta tikai viena makrosociālā funkcija: traktējot ideālo sabiedrību kā vienotu un sakārtotu, kultūrai jābūt homogenizējošai. Atšķirība apdraud saliedētību, tāpēc atšķirīgās kultūras izpausmes liecina vai nu par draudiem nācijai, kas ir jāizolē, vai nu par nācijas ārpusi – tūrista ziņkāres vērtu citādo. Atšķirība, daudzveidība, kanonizētajā elites kultūrā neiekļaujamais ir ne-kultūra.

Maija Kūle savās esejās un runās nedefinē jēdzienu „kultūra” [..] Kūle absolutizē domu par kultūras kārtību un padara to par preskriptīvu sistēmu, kurai jāgarantē valsts attīstība. Kultūra ir tas, ko ignorantiem indivīdiem iedod humanitārie zinātnieki; indivīdiem pašiem nav nedz spēju, nedz tiesību interpretēt savu realitāti, pašiem piešķirt jēgu notiekošajam viņu neatkārtoja majās dzīves situācijās, jo, Kūle skaidro: „Ja trūkst tā skatījuma, ko dod humanitārās zinātnes, kultūra patiesībā nezina, no kurienes tā nāk un kurp tā iet.” [..] Kūle vienādo kultūru ar sabiedrību, savukārt Gīrcs, [kuru Kūle citē], brīdina, ka šāda vienkārša izomorfija ir galējība. Viņš saskata pārmaiņu dzinējspēkus tieši šajā sakarības trūkumā. Gīrcs neabsolutizē sistematizētas kultūras lomu: kultūra ir jēgas karkass, kas dod cilvēkiem iespēju interpretēt pieredzi un pārraudzīt darbību; sociālā struktūra ir forma, kādā šī darbība risinās – reālais sociālo attiecību tīkls. Kūle, interpretējot ikdienas dzīvi, neuzdod sev jautājumu, kā uz virsmas redzamie fenomeni iekļaujas sociālajās attiecībās. Kultūra viņai nav karkass, bet absolūtais saturs; ja virspusēji novērotās ierindas cilvēku dzīves neiekļaujas zinātnieka absolūtajā modelī, tad tās ir bezjēdzīgas.

Gīrcs savukārt skaidro, ka kultūra pievēršas jēgai, kas sociālai darbībai piemīt tās veicēju acīs, bet sociālā struktūra – tam, cik stipri tāda darbība nodrošina kādas sociālās sistēmas funkcionēšanu. [..] Ir aplami pieņemt antropoloģiskās interpretācijas kā pirmās kārtas interpretācijas. Labākā gadījumā tās ir otrās un trešās kārtas interpretācijas. Pirmās kārtas interpretācijas izdara paši kopienas locekļi, kas dzīvo šajā kopienā. Savukārt Kūlei galvenie interpreti ir zinātnieki.

Kultūras teorija neparedz nākotni, labākā gadījumā tā var nojaust nākotnes norises. Kūle no Gīrca kultūras interpretācijas kā analītiskās sistēmas konstruēšanas pataisa preskriptīvas sakārtotas sistēmas būvēšanu, kas ideoloģijas veidā jāuzspiež bezpalīdzīgiem indivīdiem. Ja saskaņā ar Kūles teoriju bez humanitārajiem zinātniekiem kultūra pati nezin, kur iet, tad Gīrcs izsakās, ka teorija tikai piedāvā vārdnīcu, kurā būtu iespējams izteikt simbolisko darbību, t.i. runāt par kultūras lomu cilvēku dzīvē.

Gīrca teorijā kādas konkrētas kultūras semiotiski aprakstītais modelis nekādā gadījumā nepretendē uz zinātnieka atklātas nevainojamas sistēmas statusu, kas tās sakārtotības un nepretrunīguma dēļ būtu jāuzspiež indivīdiem, kam nav zināšanu humanitārajā jomā. Kūles koncepcijā humanitārajām zinātnēm ir gaismas nesējas funkcija un zinātne pārtop par valsts ideoloģiju, kam tiek pieprasīts valsts finansiāls atbalsts. [..] Intelektuāļu teorētiskajam projektam leģitimitāti nodrošina valsts vara kā augstākā autoritāte hierarhiskajā sabiedrībā. Kūle skaidro: „Savulaik esmu tēvzemiešiem teikusi: ja jūsu partija grib uzturēt vadošo motīvu – kopību, tautu, nacionālās vērtības, kuras jāaizstāv pirmām kārtām, – kāpēc ciešāk nebiedrojaties ar humanitārajiem zinātniekiem, folkloristiem, filozofiem? Mēs pat jums varam neprasīt naudu vai – kā varai – politisku atbalstu. Bet, ja jūs nāktu savu augstāko pozitīvo ideālu dēļ – mēs rakstītu, jūs darbībā apliecinātu vērtības –, būtu dialogs.” [..] Atgriežoties pie marksistiski ļeņiniskās kultūras koncepcijas, Kūle piedāvā valsts varai intelektuāļu pakalpojumus, lai garantētu pozitīvu balsojuma rezultātu referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ievērojiet, runa nav par diskusijām, par viedokļa formēšanos, bet par balsojuma rezultāta nodrošināšanu. „Kurš skaitīsies vainīgs, ja tauta nobalsos „pret”?”, retoriski vaicā filozofe.

Akadēmiski izglītoto latviešu vidū joprojām ir stipri izteikta tieksme uzpolitisko viedokļu unificēšanu, sociālās un kultūras dzīves izpausmju vienādošanu un to pakārtošanu valsts pārvaldes aparāta vajadzībām. Lingvisti par savu uzdevumu izvirza varas attiecību uzturēšanu ar valodas mehānisma starpniecību: „Valsts valoda ir pamats homogēnai sabiedrībai.” (Joma 2007: 326) Latviešu valoda un kultūra šajā diskursā ir totalitāras valsts politikas instrumenti, jo, piemēram, krievu valodas lietojums ir jāierobežo tāpēc, ka „elektroniskie un drukātie plašsaziņas līdzekļi krievu valodā .. izplata alternatīvus viedokļus” (Joma 2007: 153). Alternatīvu viedokļu apkarošanas un sociālās homogenizācijas labad 2008. gadā kultūras ministre atgriežas pie Ziedoņa neveiksmīgā „kultūras inventarizācijas” projekta – šoreiz ar nosaukumu „kultūras kanons”.

Valodas un kultūras vienveidošana kā jaunlatviešu projekta racionālais mērķis paredzēja latviešu zemnieku savrupības un teritoriālo atšķirību pārvarēšanu. Gandrīz 500 izloksnēs sadrumstalotā valoda bija šķērslis topošās nācijas saziņai un pašidentifikācijai. Valodas un kultūras standartizācijas sociālo projektu jaunlatvieši bija ietērpuši romantiskajā diskursā, kas piešķir radošajai inteliģencei izcilu lomu politiskās kopienas dzīvē: tā ir vienādota ar valodu un kultūru. Mūsdienu latviešu kultūras koncepcijas paliek romantiskā diskursa gūstā, ignorējot sociālo, politisko un ekonomisko reālitāti, kas to radījusi.

Šodienas latvieši atpazīst savu kopību, jūtot līdzi nacionālai hokeja izlasei, olimpiešiem un dziedātājiem Eirovīzijas konkursā. Tas, kā viņiem pietrūkst, ir kopīgu vērtību apziņa vidējā sociālās mijiedarbības līmenī. Runa ir par politisko atbildību,žurnālista un tiesneša ētiku, darba ņēmēja un darba devēja attiecībām;par prasmi uzņemties risku un atbildēt par izdarīto; par māku argumentēti kritizēt viedokli, nevis pazemot nepatīkama viedokļa paudēju; par tiesībām saņemt sava darba vērtējumu, kas balstītos universālos kritērijos. Tas nevar notikt uz kultūras homogenizācijas bāzes, jo šajās attiecībās ir aktualizētas atšķirīgās individuālās vai sociālās grupas intereses, kuras ir nevis jāapkaro, bet gan jāsaskaņo kompromisu ceļā. [..] Mākslas kanona noteikšana nepalīdzēs svešiniekiem saprast, vai latvieša vārdam drīkst uzticēties lietišķajās attiecībās, un kanons neradīs tādu pārliecību arī citā latvietī.

Latviešu koncepcijā par objektīvo realitāti tiek uzskatīta etnicitāte, tāpēc ir vēlme inventarizēt „īsto” kultūru un panākt, lai indivīdi smeltos no tās uzvedības modeļus. Šeit nav vietas novirzēm, ekscesiem, protestiem, spēlei, iracionālai uzvedībai. To visu nav iespējams likumīgi „izventilēt” kultūras ietvaros, jo tas viss tiek uztverts kā ne-kultūra. Kultūra ir simtprocentīgi determinētā struktūras informācija – tikai tas, kas ir racionāls, noderīgs, estētisks, izzinātiem kritērijiem atbilstošs.

Sistēmas veiksmīgai funkcionēšanai bez struktūras informācijas ir nepieciešama arī entropija [..] Tas ļauj sistēmai izmēģināt jaunus stāvokļus, meklēt efektīvākus funkcionēšanas modeļus, kas uzlabo adaptāciju jauniem vides apstākļiem. [..] Izprotot kultūru kā etnogrāfijas muzeju un cenšoties uzspiest indivīdiem zinātnieku aprakstītos uzvedības modeļus, sociālā sistēma cenšas izvairīties no nejaušības, stingri paredzot indivīdu un sociālo grupu uzvedību. Bet vienlaikus tas traucē cilvēkiem pašiem izzināt apkārtējo vidi, regulēt savstarpējās attiecības, it sevišķi situācijās, kuras kultūra kā sakārtotā sistēma nav paredzējusi iepriekš. Sistēmu teorijas terminoloģijā šāda sistēma ir nolemta morfostāzei – līdzīgi termostatam tā eksistē tikai vienā stāvoklī, bet nav spējīga uz attīstību, kuras priekšnoteikums ir jaunas informācijas uzkrāšana no nejaušiem mēģinājumiem un kļūdām. [..] Simboliskās formas nav iepriekš iepakotas un gatavas lietošanai. No ierobežota, taču daudzveidīga piedāvājuma klāsta indivīdi atlasa nozīmes konkrētiem mērķiem un gadījumiem. „Šajā ziņā kultūra ir vairāk sociālās rīcības resurss nekā sociālo rīcību ierobežojoša struktūra.

Romantisko latviešu kultūras koncepciju (tāpat kā racionālo padomju koncepciju) uztrauc sabiedrības heterogenizācija. Atšķirīgais tiek izslēgts no kultūras kā netīrais, nesistēmiskais. Kultūra ir reducēta līdz priekšrakstiem, to neuzskata par simbolisku resursu, ko indivīdi varētu izmantot, lai meklētu jēgu negaidītās situācijās, skaidrotu savu neatkārtojamo dzīves pieredzi. Koncepcija neatzīst heterogēno kultūras orientāciju maisījumu, bet postulē loģisko progresīvo attīstību. Vienveidība nepieļauj individuālo un kolektīvo identitāšu spēli, eksperimentu, sāncensību, jo tas var notikt tikai atšķirības vārdā. Individuālā kreativitāte ir pakārtota preskriptīvās kultūras kontrolei, kuru savukārt šaura intelektuāļu elite kontrolē ar valsts varas aparāta finansiālo atbalstu.

— Sergejs Kruks, Vienveidības ideāls latviešu kultūras koncepcijā (2009)