Es tagad, kā liels mākslas mīļotājs, lasu gleznotājas E.Romanes grāmatu "Mēs abi", kur viņa apraksta savu mīlas stāstu ar MA rektoru L. Svempu. Visvairāk mani pārsteidza, kā viņa aprakstīja 50,60,70 gadu mākslinieku vidi. Viņai liela māja Mežaparkā un netālu Dž. Skulme ar Ābolu dzīvo..un bieži mājā notiek viesības , kur piedalās daudzi tā laika vadošie gleznotāji, kritiķi.
Tad, lūk..ar kādu vieglumu un pašsaprotamību viņi pie galda runā.." ..mēs ar Svempi tikko bijām Parīzē pa muzejiem, bet vasaras beigās brauksim uz Romu..tā esmu pēc Itālijas noilgojusies.."
"Mēs Romā bijām ziemā..", atbild Džemma pār galdu.."uz Luvru brauksim nākamgad"
Tādā stilā , lūk, dzīvoja tā laika radošā inteliģence, kas parakstja papīrīti ar VDK.
Bet, ja neparakstīji, tad vari dzīvot "Āžu bulvārī", sabrukušā koka būdā, kā dzejnieks Ņurbulis un savus dzejoļus spraust atejā uz naglas.
Bet, ja parakstīji, tad Parīzi, Romu divreiz gadā..
Ja esi aktieris un neesi parakstījis šo apkaunojošo papīru, tad labas lomas Tev neredzēt, filmās neceri uzņemties.
PSRS laikos ļoti aktuāls bija dzīvokļu jautājums. Jaunā paaudze, staigājot pa Rīgas ielām, noteikti ir pamanījusi uz namu sienām piemiņas plāksnes..Šajā namā ir dzīvojis gleznotājs Svemps, skaties..vareni, skaisti - logi ar vitrāžam. Šajā mājā dzeniece Ķempe..vau cik glauni. Šajā pilī mitinājies slavenais Smiļģis..nu, moins, kā tā var būt, jautāsiet, zinot, ka liela daļa dzīvoja "komunalkās".
Ir jāzin, ka aiz katra šī veiksmes stāsta stāv paraksts par sadarbošanos ar VDK. Vismaz sākumā..bet pēc tam aiz cieņas un simpātijām (kā Paulu vai Artmani) Tevi var likt arī mierā.
Padomju laikos bija daudz, tā saucamās, izredzēto mājas..priekš KP nomenklatūras, radošās inteliģences - māksliniekiem, komponistiem, rakstniekiem, dzejniekiem. Pēc tagadējās mērauklas tas ir čiks, tāds sociālo māju līmenis, bet PSRS laikos tas bija kaut kas kosmisks. Pēc to māju iedzīvotājiem varēja spriest, kuri sadarbojas ar valdošo režīmu, jo bez paraksta tur dzīvot nebija iespējams.