Man ir ideja mākslas projektam. Instalācijai. Varbūt provokācijai.
Zināt tās mazās kabīnītes, kur ielīst vienam ar datoru poastrādāt open-space birojos? Vai diviem, fiksi pārspriest, kā nopelnīt akcionāriem vairāk naudiņas?
Lūk, kabīnīte tā pati. Labi skaņas izolēta, lai ārpusē nedzird neko, kas notiek iekšā. Iekšā kameras, mikrofoni, skaļruņi.
Ja cilvēks ieiet un klusē, MI sāk apspriest - nē, ne apspriest - komplimentēt - viņa izskatu.

Labi izskaties.
Tev piestāv šī jaciņa.
Tev skaistas lūpas.
Acis, kurās var noslīkt.

Tas viss notiek čukstus, paralēli, daudzbalsīgi, ļaujot cilvēka prātam pašam uzķert un sadzirdēt to, kas visvairāk aktuāli. Bet tie nav generic teksti, tie ir īsti MI komplimenti konkrētam cilvēkam.

Ja cilvēks runā, MI viņam piekrīt. Atbalsta viedokli. Iet soli tālāk.

Jā, tramps ir gudrākais. Pareizi, nafig tos indiešus no Rīgas. Jā, jā, bez viesstrādniekiem nav nākotnes, lai iet dirst, sūda naciķi. Lai spogulī uz sevi paskatās. Palestīnieši nav teroristi, tik vien kā brīvības cīnītāji. Nu ja, Izraēlai jau nav citu variantu, ja grib pastāvēt.

MI būtu lielisks. Pasēdi, iznāc no šīs kabīnes pēc pusstundas, kā apreibis. Tev taču bija taisnība par visu! Tu esi skaists, gudrs. Kopš mamma nomira, nebiji to dzirdējis. Un beidzot, beidzot tevi saprot.


Vispirms šos izrādīt biennālēs, baltās naktīs, utt. Kā prototipu.
Tad radīt gatavu produktu. Galvoju, stāvēs rinda ar cilvēkiem, lai vismaz ar kādu gudru parunāt arī savās mājās. Darbā.

Kad pārdoti tūkstošiem eksemplāru, aktivizēt nākamo stadiju.
Stadiju, kas nevis piekrīt, bet dēsta viedokli. Caur afirmācijām uz radikalizāciju.
Vai arī stadiju, kas pēkšņi, nonstop, ņirgājas par saimnieku, tā izskatu, viedokļiem.

Tad arī taps skaidrs, kam tas āķis kabīnes griestos.




Nepatīk doma? Bet twitterī visus bloķēt gan patīk, ko?