mana dienasgrāmata

Punta Cuore ir mana iemīļotā wifi iespējotā kafejnīca, kur es regulāri nāku dzīvoties pa tīklu, kad to gribas darīt no sava kompja, nevis lokutorijā no kolektīvā. lokutorijā, protams, ir lētāk - jāmaksā tikai par patērēto laiku, kas ir 2 peso stundā, savukārt Punta Cuore pieklājības pēc kaut kas jāpatērē. ja negribas ēst, parasti izvēlos mazo pudelīti Trapiche Malbec - ļoti pieņemams lētā gala vīns (var dabūt arī Latvijā, vīna snobiem nerekomendēju).

tagad, kopš nāku uz šejieni jau vairākas nedēļas, viesmīlis mani jau atpazīst - smaida un pāri zālei pamāj, pienākot klāt paspiež roku. un zina, ka ņemšu Trapiche Malbec mazo pudelīti. tā, lūk, arī lielā pilsētā var atrast savu stūrīti, kur brīžiem jūties gandrīz kā mājās. jo sevišķi, ja no šejienes, caur tīklu varu noaust savu stīdziņu uz zemi.

lūk, kādi neatkarīgie lubricētāji dzīvo mūsu rajonā.

iemīļotajā wifi kafejnīcā iestājusies rudens sezona - ap vīna glāzi spieto pusducis drozdofilu. un uz ziemas laiku arī vakar pārgājām, tagad jau tumšs, kaut arī vēl tikai 8 vakarā. labi, ka silts vismaz vēl šodien bija - tā ap +30, kad diena uz pēcpusdienu iesila.

*^£$*(&^£()&£%)&Q£%()*^Q. par ko viņi to platīna peli ir dabūjuši?! nu es saprotu, ka wifi kafejnīcas neta ātrums nav gluži salīdzināms ar optisko pieslēgumu, bet pārējās lapas vismaz vairāk vai mazāk atveras, bet Hanzanetam pagūst ekspirēties sesija maksājuma apstiprināšanas laikā. B%$.

kaut kā sāku piefiksēt, ka laikam tiešām sāku noliesēt. bet kaut kādā dīvainā manierē - spogulī seja kļūst šaurāka, šorti krīt nost pāri dibenam, bet vēders ap nabu kā paliek, tā paliek savos konstantajos izmēros. šodien, nākot no autoostas uz metro, visu laiku nācās vilkt šortus uz augšu, lai nenokrīt pavisam, izskatās, ka vajadzētu jaunu caurumu siksnā izdurt. visādi citādi 100kg izskatās pēc maģiskās barjeras, ko jau 2 nedēļas nevaru pārvarēt...

skolā sāku lasīt īsus neadaptētus argentīniešu rakstnieku tekstiņus, kā šo instrukciju Instrucciones para subir una escalera. jāatzīst, ka man, lai visu saprastu līdz pēdējam vārdam, tas prasīja stundu laika, pārlasot šo tekstu un lietojot vārdnīcu. ceru, ka turpmāk ies labāk.

tulkojums tiem, kas nesaprot spāniski. es gan arī šaubos, ka latviski šajā tulkojumā kaut ko varētu saprast.

p.s. jāatzīst, ka šī teksta māksliniecisko jēgu man ir grūti novērtēt nenegatīvi - atgādina mūsu vidusskolas un augstskolas 1. kursa mēģinājumus algoritmiski aprakstīt durvju atvēršanu, olas cepšanu vai bikšu gludināšanu. pašam to darīt ir interesanti, bet kur gan šeit ir literatūra?

2 dienás apmekléti 4 muzeji, 3 jezuítu muizhas (estancias), Che muzejs - lieliski!

tas, protams, ir šausmīgi truli kafejnīcā iet uz tualeti ar laptopu padusē. bet vēl trulāk droši vien ir palikt bez laptopa.

chatoju ar vienu draugu, kursh pashlaik Pulp Fiction skatás, un atceréjos, kádos apstákljos sho filmu pats redzéju pédéjo reizi.

sen senos laikos, tálajá 1994. vai 1995. gadá, kad es vél strádáju lielajá monstrozajá monopoluzñémumá, bijushie kolégji, sauksim viñus par Bérziñiem, uzaicinája uz savám kázám. ne tikai mani, arí vairákus citus kolégjus, tai skaitá biezpientaure. kázas bija riktígs shiks tiem laikiem - trísdiennieks, Bíriñu pils, pársimts viesu utt. atceros tik, ka svétdiená péc kázám més ar biezpientaure tikám izsédináti Rígas centrá ar ciemakukuli - gandríz pilnu Metaxas pudeli (arí baigais shiks tiem laikiem, starp citu). tad nu sézhot Vérmañdárzá uz soliña, arí divatá to tukshojám. pudele nebija vél ne pusé, kad ienáca prátá brínishkja doma - kártéjo reizi aiziet uz Pulp Fiction, ko ká reizi vél rádíja kjiníshos, ja atmiña nevilj, tad Andalúzijas Suní. tad nu sédéjám kjinítí, skatíjámies filmu un lénítiñám turpinájám tukshot Metaxu, kura beidzás vienlaikus ar filmu.

eh, skaisti laiki bija. tagad viens un divi tevi i no soliña saváks, i pudeli atñems, i protokolu uzrakstís, nu un kino jau nu ar pudeli iekshá ne tik nelaidís. un, ja nemaldos, tad papildus visam tam mr. biezpientaure arí vairs nelieto alkoholu (vai tikpat ká vairs nelieto).

beidzot izveicu ikgadējo profilaksi Pītagu mājas lapai - salūzuši linki, Zaļais sertifikāts, pusasfaltēts Mazirbes - Ventspils ceļš un, kā tad bez tā, arī mainītas cenas, pārsvarā jau niknā PVN lēciena dēļ (agrāk viesu namiem bija 5%, tagad kā visiem 21%).

nu un arī pavisam nedaudz reklāmas: gaidām Tevi ciemos ;-).