Tikai mans..
Neaizmirst. Saglabāt. Atcerēties. Tos mirkļus ar tevi. Nepalaist vaļā, paturēt tikai sev. Atmiņas vērpjas, nāk atpakaļ. Acīs sāļas asaras, uz vaigiem, spilvenā. Mans! Vairs nav.. Tveru mirkļu atmiņas, lasu saujā smalkus zelta putekļus. Ka tik aizmirstības vējš neuzpūš, paturēt pie sevis. Tik mīļš un pazīstams, viss zināms, bez pārsteigumiem, sapratne bez vārdiem, tik ar skatienu, ar pieskārienu. Bija mierinājums, kad smagi, bija rotaļas, bija. Vairs nav. Ir cits. Tevis nav! Kā tu drīkstēji! Pamest mani tā pēkšņi. Trīs dienas, un tevis vairs nav. Laiku nepagriezt, neatgriezt. Tik atmiņas. Saldas kā medus, rūgtas kā asaras. Atceries, kā cēlu telti? Atceries baložus? Atceries to marta dienu, tās neskaitāmās vasaras? Atceries, kā mani mierināji, kad man neviena cita blakus nebija? Gandrīz gads, bet es nespēju samierināties. Nekad nespēšu.

Savādi, ka var kādam tā pieķerties. Ikdienā to nemaz nenojaut, bet, kad viss ir zudis, kad jau par vēlu, tad saprot.

Vai tagad būs tāpat? Šaubas, neziņa. Ceļš ievijas tumsā. Cerēt. Nepadoties. Cits. Mīļš. Ne tu.